Apsurda jezga un gaļas jautājums: starp bailēm, varu un realitāti

Vaiņodes bekonā konstatēts Āfrikas cūku mēra uzliesmojums. Kā man patīk šis režīma lietotais baiļu un trauksmes pastiprinošais vārds - uzliesmojums. Katru reizi man par šo nāk smiekli.

Āfrikas cūku mēris ir labs piemērs. Slimība, kas neskar cilvēkus, kas nepāriet uz cilvēkiem, un kuras vīruss cilvēkam nav bīstams ne saskarē, ne uzturā. Zinātne to saka skaidri. Un tomēr — gaļu nedrīkst lietot. Kāpēc?

Šeit sākas jezga.

Mūsdienu pasaule arvien biežāk atgādina teātri, kurā bailes tiek pārvērstas par argumentiem, bet argumenti — par instrumentiem. Viena no šādām ainām ir stāsts par gaļu, slimībām un cilvēka vainu. Īpaši skaļi šajā korī skan globālistu balsis, kas ar morāles, klimata un drošības karogiem rokās aicina samazināt gaļas ražošanu. Taču, kad aizkulisēs iedegas gaisma, atklājas pretruna, kas robežojas ar absurdu.

Cilvēkam saka: “Tas nav bīstami tev, bet tomēr — nedrīkst.” Ne tāpēc, ka tas apdraud veselību, bet tāpēc, ka tas apdraud sistēmu. Vīruss ir drauds cūkām, lauksaimniecībai, tirgum, kontrolei. Un cilvēks šajā stāstā vairs nav domājošs subjekts, bet potenciāls pārnēsātājs — ne slimības, bet nekārtības.

Aizliegums lietot gaļu nav veselības aizsardzības jautājums, bet biodrošības jautājums. Tas nav par to, ko cilvēks var izturēt, bet par to, ko sistēma baidās pazaudēt. Jo, ja cilvēks drīkstētu pats lemt — apstrādāt, vārīt, konservēt, lietot — tad sabruktu ideja, ka katra krīze prasa centrālu kontroli.

Un te parādās globālistu paradokss: viņi runā par zinātni, bet izmanto bailes; viņi runā par drošību, bet ignorē veselo saprātu; viņi runā par brīvību, bet uzticas tikai aizliegumiem. Gaļa kļūst par simbolu — nevis uztura, bet varas jautājumu.

Filozofiski raugoties, tas ir vecs stāsts. Kad cilvēkam saka, ka viņš nav apdraudēts, bet nedrīkst izvēlēties, tad jautājums vairs nav par slimību. Jautājums ir: kam pieder lēmums par realitāti?

Pasaka rodas nevis no fakta, bet no interpretācijas. Un šajā gadījumā pasaka ir tāda: ka cilvēks ir pārāk vājš, pārāk muļķīgs vai pārāk bīstams pats sev. Tāpēc viņam jāatņem iespēja domāt, izvērtēt un uzņemties atbildību.

Bet varbūt patiesais absurds nav gaļā. Varbūt tas ir pasaulē, kur slimība, kas cilvēku neskar, kļūst par iemeslu, lai cilvēkam pateiktu, kā dzīvot.

Un tas jau vairs nav par cūkām. Tas ir par kontroli.