Atjaunošanas triumfs jeb kara ģeniālais murgs

Karš ir cilvēces visizcilākā apaļā kustība. Ne aplis kā harmonija, bet aplis kā cilpa, kas pati sevi savelk un sauc to par progresu. Vispirms aizdot, tad iznīcināt, pēc tam svinīgi atjaunot – par cenu, kas liek skaitļiem zaudēt kaunu. 800 miljardi. Skaitlis tik liels, ka tas vairs neko nenozīmē, kā vārds “miers”, izrunāts kara laikā.

ASV un Ukraina paraksta “atjaunošanas” plānu. Skaists vārds – atjaunošana. It kā būtu salūzis pulkstenis, nevis pilsētas, cilvēki un laiki. It kā drupas būtu tikai pagaidu interjers, ko drīz aizklās jauns ģipškartons ar uzrakstu demokrātija. Viss ir ļoti racionāli. Vispirms tiek aizdots, lai varētu karot. Tad tiek iznīcināts – bieži ar tiem pašiem ieročiem, tiem pašiem līgumiem, tiem pašiem parakstiem. Un tad tie paši aktieri, nomainījuši žaketes pret uzvalkiem, nāk atjaunot. Atkal aizdodot.

Šis ir kara ģēnijs – nekas netiek darīts bez peļņas, pat iznīcība. Drupas nav traģēdija, tās ir iespēja. Tukša vieta kartē ir investīciju potenciāls. Karš ir vienīgā industrija, kurā vispirms rada problēmu, tad piedāvā risinājumu, un beigās saņem Nobela miera prēmiju par drosmi runāt par nākotni.

Skatuves priekšā aina ir pavisam cita. Tur redzamas karogiem rotātas tribīnes, vārdi par brīvību, suverenitāti un vēsturisko atbildību. Runas ir gludas kā jauns asfalts, kas vēl slēpj, kas zem tā aprakts. Kameras mīl šo leņķi. Tajā nav līķu, nav putekļu plaušās, nav klusuma, kas iestājas pēc sprādziena. Tur ir tikai cerība – rūpīgi dozēta, stratēģiski pasniegta.

Kara absurds slēpjas nevis sprādzienā, bet paskaidrojumā pēc tā. Kad iznīcināšana kļūst par soli attīstības plānā, bet nāve – par blakus efektu. Kad valsts tiek pārvērsta par projektu, bet cilvēki – par statistiku. Jo skaitļi ir ērti: tie nekliedz, tie neprasa kapus ar vārdiem, tie labi izskatās prezentācijās.

Filozofiski raugoties, karš ir cilvēka mēģinājums pierādīt, ka viņš kontrolē haosu, radot vēl lielāku haosu. Un tad lepni stāvēt uz drupām, sakot: “Redziet, mēs atjaunosim.” It kā tas būtu varoņdarbs salabot to, ko pats esi salauzis. It kā ugunsdzēsējs vispirms nebūtu aizdedzinājis māju.

Un tomēr, šis absurds ir tik labi organizēts, ka tas kļūst par normu. Aizdevumi kļūst par ķēdēm, atjaunošana – par atkarību, bet miers – par atliktu maksājumu. Karš nekad nebeidzas, tas vienkārši maina nosaukumu. Šodien tas ir “aizsardzības konflikts”, rīt – “rekonstrukcijas iespēja”.

Un kaut kur ārpus skatuves, bez mikrofonu gaismām, cilvēks skatās uz to visu un jūtas vainīgs, ka vēl ir dzīvs. Viņam nav 800 miljardu, nav plāna, nav stratēģijas. Viņam ir tikai jautājums, ko neviens negrib dzirdēt: vai pasaulē, kur iznīcināšana un atjaunošana nāk no vienām un tām pašām rokām, vispār vēl ir vieta jēgai?

Varbūt kara būtība nav naidā. Varbūt tā ir ironija. Auksta, dārga un ļoti labi finansēta.