Auzu putras saule

Auzu putra ar govs pienu man vienmēr ir bijusi kas vairāk nekā brokastis. Tā ir klusa, balta virsma, kuras vidū lēnām kūst sviesta pikucis — kā maza saule, kas nelec un neriet, bet vienkārši ir. Tajā brīdī es sēžu pie galda, karote rokā, un laiks vairs nesteidzas.

Bērnībā putra bija drošība. Tā smaržoja pēc rītiem, kuros nevajadzēja neko izlemt. Kāds cits jau bija piecēlies agrāk, uzlicis katlu uz plīts, parūpējies, lai pasaule sāktos maigi. Es skatījos, kā sviests lēnām izplūst, atstājot zeltainas taciņas, un man šķita, ka tas ir svarīgākais notikums visā dienā. Varbūt tā arī bija.

Tagad es esmu pieaudzis, un putru vāru pats. Govs piens vārās mierīgi, ar pazīstamu smaržu, kas nekad nav mainījusies. Kad sviesta pikucis nonāk pašā vidū, kaut kas atkal nostājas savās vietās. Ne dzīvē kopumā — tur joprojām ir pienākumi, ziņas un steiga — bet manī.

Es ēdu lēni. Karote kustas bez steigas, un katrs kumoss nes sev līdzi ne tikai siltumu, bet arī atmiņas. Es neesmu vairs bērns, bet es joprojām protu priecāties par to, ka sviests kūst tieši tik, cik vajag. Ne par ātru, ne par lēnu.

Šajos brīžos laiks neapstājas skaļi vai svinīgi. Tas vienkārši kļūst kluss. Ļauj man būt šeit. Ļauj pasaulei uz brīdi neko no manis neprasīt. Un es saprotu, ka laime bieži ir ļoti vienkārša — silta, pazīstama un ēdama ar karoti.

Kad bļoda ir tukša un sviesta saule sen izkususi, sajūta paliek. Kā mierīgs apliecinājums tam, ka starp bērnību un tagadni nav plaisas. Ir tikai putra, galds un mirklis, kurā laiks uz brīdi ir piekritis apstāties.