Laiks ir vienīgais resurss, kuru nevar uzkrāt, aizņemties vai atgūt.
Tas nepieder nevienam, un tomēr katram ir dots vienāds apjoms — 24 stundas diennaktī. Atšķirība starp cilvēkiem nerodas laikā, bet gan tajā, kādu vērtību cilvēks spēj radīt vienas stundas laikā.
Celt savus vienas stundas ieņēmumus nenozīmē kļūt alkatīgam.
Tas nozīmē kļūt apzinātam. Apzinātam par to, ka cilvēka uzmanība, prasmes, pieredze un domāšana ir visdārgākais kapitāls, kāds viņam jebkad piederēs. Nauda ir tikai šī kapitāla atspulgs — tā seko vērtībai, nevis otrādi.
Cilvēks, kurš pārdod tikai savu laiku, nonāk pretrunā ar realitāti: laiks ir ierobežots. Savukārt cilvēks, kurš attīsta savas zināšanas, spriestspēju un spēju risināt sarežģītas problēmas, sāk pārdot ietekmi, skaidrību un rezultātu. Un tam vairs nav stundas griestu.
Zināšanas ir vienīgais resurss, kas pieaug, jo vairāk to izmanto. Tās nenolietojas, netiek atņemtas un nezaudē vērtību inflācijas dēļ. Tieši otrādi — pasaulē, kur rutīnu aizvieto algoritmi, domājošs cilvēks kļūst arvien vērtīgāks. Ne tas, kurš strādā vairāk, bet tas, kurš saprot dziļāk.
Celt savus vienas stundas ieņēmumus nozīmē uzdot sev neērtus jautājumus:
– Kādu problēmu es risinu?
– Cik reti ir mani risinājumi?
– Vai es mācos ātrāk nekā vidēji?
– Vai es veidoju prasmes, kas paliks vērtīgas arī pēc pieciem gadiem?
Šis ceļš prasa pacietību.
Zināšanu kapitāls aug lēni, klusi un bez tūlītējas atzinības. Taču pienāk brīdis, kad pasaule sāk maksāt nevis par tavām stundām, bet par tavu domāšanas kvalitāti.
Patiesa motivācija nerodas no vēlmes pelnīt vairāk. Tā rodas no apziņas, ka cilvēks nedrīkst izšķiest sevi uzdevumos, kas neatspoguļo viņa potenciālu. Paaugstināt savu vērtību nav egoisms — tā ir cieņa pret savu dzīvi.
Jo galu galā:
nauda ir atjaunojama,
lietas ir aizvietojamas,
bet cilvēka laiks, prāts un zināšanas — tie ir neatgriezeniski.
Laiks ir visdārgākais, kas mums ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru