CV sūtīt nevajag.

Šāds teksts bija darba piedāvājuma sludinājumā. Šis teikums mani uzrunā kā klusa pretestība laikmetam, kur cilvēku mēra kolonnās, punktos un gados. Tajā ir atteikšanās no mapēm ar papīriem, kuros dzīve reducēta uz hronoloģiju, nevis pieredzi.

Kad neprasa izglītību apliecinošus dokumentus un amata nosaukumus, rodas sajūta, ka beidzot tiek atzīts kas vienkāršs, bet būtisks: cilvēks nav savu sertifikātu summa. Ir lietas, kuras nevar ierakstīt CV — spēja klausīties, just robežas, būt klātesošam otram cilvēkam.

Šāds sludinājums nemeklē perfekti noslīpētu karjeru, bet dzīvu attieksmi. Strādāt ar cilvēkiem nozīmē uzņemties neskaidrību, pretrunas, nogurumu un prieku — un tam bieži vien nav akadēmiska nosaukuma. Tas ir darbs, kas sākas nevis ar diplomu, bet ar spēju ieraudzīt otru kā līdzvērtīgu, nevis funkciju. Šeit kompetence nav pierādāma, tā ir piedzīvojama.

Un tomēr — es šo sludinājumu pamanīju nejauši. Ne tāpēc, ka meklētu darbu. Drīzāk tāpēc, ka dažreiz kaut kas mūs atrod pats, kā atgādinājums.

Ne visi ceļi sākas ar pieteikumu. Reizēm pietiek ar vienu teikumu, lai sajustu: pasaule vēl aizvien mēģina uzrunāt cilvēku, nevis viņa CV.