Dev notes 30.01.2026 #0002 Sarežģītība prasa vienkāršību.

Strādājot pie Next.js super projekta ar AI funkcionalitāti, es nonācu pie secinājuma, kas šķiet paradoksāls tikai virspusēji: jo sarežģītāka sistēma, jo lielāku vienkāršību tā prasa. Nevis paviršu vai primitīvu vienkāršību, bet skaidrību. Iekšēju kārtību. Disciplinētu domāšanu.

Kad sistēma aug, tā sāk dzīvot pati savu dzīvi. Katrs komponents, katra rinda kodā, katrs datu plūsmas mezgls pieprasa, lai tu zinātu ne tikai ko tas dara, bet kāpēc tas tur atrodas. Sarežģītība nepiedod nejaušību. Tajā nav vietas “pagaidām lai stāv” vai “varbūt vēl noderēs”. Tieši tur arī sākas haoss — nevis tur, kur ir par maz funkciju, bet tur, kur ir par daudz bez skaidras nozīmes.

Strādājot vienatnē, tas kļūst īpaši spilgti redzams. Parasti šādus projektus veido komanda: viens domā par arhitektūru, cits par UX, vēl kāds par infrastruktūru vai AI loģiku. Atbildība ir sadalīta. Bet, kad viss gulstas uz viena cilvēka pleciem, nav, kam paslēpties aiz muguras. Katra kļūda ir tava. Katrs lieks risinājums – arī. Un katra neizdomāta detaļa atgriežas vēlāk kā tehniskais parāds, kas prasa dārgāku samaksu.

Brīžiem tiešām “raibs iet gar acīm”. Ne jau tāpēc, ka trūkst zināšanu, bet tāpēc, ka to ir pārāk daudz vienlaikus. Iespējas, bibliotēkas, pieejas, optimizācijas. Sarežģītība vilina – tā liek justies produktīvam, gudram, ambiciozam. Taču patiesībā tā bieži ir bēgšana no būtiskā jautājuma: kas šobrīd tiešām ir vajadzīgs?

Vienkāršība sākuma posmā nav ierobežojums. Tā ir stratēģija. Tā nozīmē apzināti atteikties no liekā, lai dotu vietu tam, kas ir būtisks. Tā nozīmē uzbūvēt pamatus tik skaidrus, ka uz tiem var droši celt tālāk. Vienkāršība prasa drosmi — drosmi netaisīt visu uzreiz, drosmi atzīt, ka ne katra ideja ir jārealizē tūlīt.

Un tieši tur slēpjas šī atziņa: sarežģītība pati par sevi nav mērķis. Tā ir sekas. Sekas tam, ka sistēma aug, elpo un risina reālas problēmas. Bet, lai tā varētu augt, tai sākumā ir vajadzīga vienkāršība — skaidra struktūra, saprotamas robežas un dziļa izpratne par katras detaļas vietu kopainā.

Strādājot vienatnē pie liela projekta, tu ne tikai būvē sistēmu. Tu būvē arī savu domāšanas veidu. Un šonedēļ es sapratu: jo lielāks kļūst projekts, jo klusākai, tīrākai un precīzākai jābūt domai, ar kuru tu to veido.