Domāt, ko runājam. Runāt, ko domājam

Es arvien vairāk domāju par vienu vienkāršu, bet neērti grūtu principu:

lai tas, ko es runāju, sakristu ar to, kā es dzīvoju.

Mēs visi protam skaisti runāt. Par vērtībām. Par patiesību. Par to, “kā vajadzētu”. Bet Seneka jau sen brīdināja — nav nekas tukšāks par vārdiem, kuriem neseko darbi. Ja valoda un dzīve iet katra savu ceļu, vārdi kļūst par dekorāciju, nevis patiesību.

Runāt to, ko domājam, prasa drosmi.

Domāt to, ko runājam, prasa godīgumu.

Bet dzīvot saskaņā ar abiem — tas prasa disciplīnu.

Un tieši tur viss klūp.

Seneka neticēja skaistām frāzēm. Viņš ticēja raksturam. Viņš teiktu: **nerādi man, ko tu saki — parādi, kā tu dzīvo**. Jo mūsu valoda vienmēr agrāk vai vēlāk nodod mūs. Ja iekšā ir haoss, tas izlauzīsies vārdos. Ja iekšā ir miers, arī runa kļūs mierīga.

Man liekas svarīgi atcerēties vēl ko: ne katra doma ir jāizrunā. Klusums nav vājums. Stoiķiem klusums bija spēks — spēja neļaut katrai emocijai kļūt par skaņu. Vārdiem ir svars, un jo mazāk mēs tos šķiežam, jo vairāk tie nozīmē.

Ko mēs varam mācīties no Senekas šodien?

– Pirmkārt, atbildību par savu valodu.

– Otrkārt, iekšēju konsekvenci — nerunāt vienu, bet dzīvot citu.

– Un treškārt, vienkāršību. Patiesība reti ir skaļa.

Cilvēks, kura vārdi sakrīt ar viņa dzīvi, nav perfekts. Bet viņš ir īsts. Viņam nav jāatceras, ko viņš kuram teicis, jo viņš vienkārši dzīvo to, ko saka. Un tas rada uzticēšanos — gan citiem, gan pašam sev.

Galu galā mūsu vārdi paši par sevi neko nepierāda. Tikai dzīve dod tiem segumu.