Dūmu metamorfoze

Dūmi lēni ceļas no krāsns, it kā tie zinātu ceļu, kuru nevajag skaidrot. Tie nekur nesteidzas, nepretendē uz formu, bet tomēr veido to — katru mirkli citu. Siltais elpas pavediens ieurbjas aukstajās debesīs, un tur, augšā, pazūd bez pēdām. Ne kā zaudējums, bet kā pieņemšana.

Šajā kustībā ir kaut kas maģisks. Ne tāpēc, ka tā būtu reta, bet tieši tāpēc, ka tā ir vienkārša. Krāsns deg, dūmi ceļas, debesis klusē. Pasaule dara to, ko tā vienmēr ir darījusi, un pēkšņi tas kļūst redzams. Ne prātam, bet klātbūtnei.

Skatīšanās pārtop meditācijā. Nav jādomā, nav jāsaprot. Pietiek būt. Dūmi elpo kopā ar mani, vai varbūt es elpoju kopā ar tiem. Robeža izplūst. Kur beidzas vērotājs un sākas aina? Kur beidzas aukstums un sākas siltums?

Es esmu Vērotājs. Bet ne ārpusē. Es esmu daļa no šī visa — no krāsns smaguma, no dūmu trausluma, no debesu vienaldzīgā plašuma. Nekas mani nesauc, nekas mani nespiež. Šis mirklis neprasa interpretāciju, tas neprasa vārdu.

Klusums nav tukšums. Tas ir pilns. Pilns ar kustību, kas neprasa uzmanību, un mieru, kas neprasa atbildi. Dūmi turpina celties. Debesis tos uzņem. Un es palieku — ne kā skatītājs, bet kā klusa klātbūtne šajā bezgalīgi vienkāršajā notikumā.