Eiropas gāzes impotence

Eiropas Savienības dalībvalstis beidzot pieņēma lēmumu, kas ilgi tika vilcināts – no 2027. gada beigām tiks pilnībā aizliegts importēt Krievijas gāzi. Politiskā korektuma un "vienotības" vārdā šis solis tiek prezentēts kā stratēģisks un ilgtspējīgs. Tomēr realitāte ir daudz skarbāka.

Mēs te vēl nedaudz iepirksim gāzi, tas nekas, ka mēs atbalstam Krievijas kara kasi.

Līdz 2027. gadam ES plāno turpināt iepirkt lēto Krievijas gāzi, lai "nesabojātu ekonomiku" un nepārmaksātu par dārgāko ASV gāzi. Šeit atklājas šī lēmuma ironija – mēs formāli deklarējam enerģētisko neatkarību, bet praktiski turpinām atkarību no tās pašas Krievijas. Līdz ar to politiskie triumfi un ideoloģiskie izrādījumi par enerģētisko brīvību kļūst par tukšu retoriku.

Šis kompromiss arī liek aizdomāties par Eiropas stratēģijas īstermiņa redzējumu. Ekonomiskais racionālisms šeit pārspēj principus: tiek izlaists brīdis, kad ES patiešām varētu ieviest patiesi neatkarīgus enerģijas risinājumus – ieguldīt atjaunojamajos resursos, modernizēt infrastruktūru, samazināt enerģijas patēriņu. Līdz 2027. gadam mēs būsim tikai pasīvi vērotāji, kuri pērk gāzi no valsts, ar kuru relatīvās attiecības joprojām ir spriedzes pilnas.

Šāda "pakāpeniska atbrīvošanās" no Krievijas gāzes atklāj arī ES politikas vājumu: lēmumi bieži tiek pieņemti, skatoties nevis nākotni, bet īstermiņa ekonomiskos komforta risinājumus. Ideoloģija par neatkarību tiek pakārtota praktiskām ērtībām, un politiskā drosme atkal ir upurēta uz pragmatiskuma altāra.

Mums atliek tikai cerēt, ka līdz 2027. gadam Eiropa būs spējīga īstenot patiesi neatkarīgu enerģētikas stratēģiju, nevis tikai mainīt piegādātāju, saglabājot vecos ieradumus. Pretējā gadījumā mēs redzēsim vien jaunu versiju vecajai atkarībai, tikai dārgāk un ar lielāku politisko risku.