Cilvēks bieži dzīvo gaidās.
Gaidās uz pareizo brīdi, īsto noskaņojumu, pilnīgiem apstākļiem. Mēs sev sakām: vēl ne tagad, vēl mazliet, kad viss būs sakārtots. Taču ideālais moments ir kā horizonts — jo tuvāk ejam, jo tālāk tas atkāpjas. Tas nepienāk ne tāpēc, ka mēs būtu nepietiekami gatavi, bet tāpēc, ka ideāls moments kā tāds nepastāv.
Dzīve nenotiek perfekti noslīpētā ainā.
Tā notiek trokšņā, nepabeigtībā, šaubās. Tieši šeit un tagad — ar visu, kas mums ir un kas mums trūkst. Šis brīdis, lai arī šķiet nepilnīgs, ir vienīgais, kurā vispār iespējama rīcība. Pagātne ir atmiņa, nākotne — projekcija, bet tagadne ir vienīgā telpa, kur realitāte elpo.
Mēs bieži noniecinām mazo.
Mazi soļi šķiet nenozīmīgi, gandrīz neredzami uz lielo sapņu fona. Taču tieši mazais ir vienīgais, kas patiesi kustas. Lieli lēmumi dzimst no klusiem mirkļiem, lielas pārmaiņas — no atkārtotām, pieticīgām izvēlēm. Viena saruna. Viens mēģinājums. Viens solis uz priekšu, pat ja tas ir nedrošs.
Lielas iespējas reti ierodas ar fanfarām.
Tās slēpjas niekos, kurus viegli palaist garām: ikdienas disciplīnā, ziņkārībā, spējā palikt klātesošam. Tās slēpjas spējā sākt, pirms jūties gatavs, un turpināt, pat ja nav garantiju. Pasaule nemainās vienā brīdī — tā mainās pa druskai, caur cilvēkiem, kuri rīkojas, negaidot atļauju no “ideālā brīža”.
Kļūda nav traģēdija.
Pieņemot, ka ideāls moments nebūs, pazūd paralizējošās bailes kļūdīties. Kļūda vairs nav traģēdija, bet procesa sastāvdaļa. Dzīve kļūst nevis par gaidīšanu, bet par dalību. Nevis par teoriju, bet par praksi.
Viss, kas mums jebkad būs, ir šis brīdis.
Un tas ir pietiekams. Ne tāpēc, ka tas ir ideāls, bet tāpēc, ka tas ir īsts. Un tieši īstajā, nepilnīgajā tagadnē sākas viss, kam ir nozīme.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru