Izmainīt visu

Pilsēta runā nepārtraukti. Man te mazpilsētā. Tā nerunā ar vārdiem, bet ar troksni: dzinēju dūkoņu, reklāmu mirgošanu, cilvēku steigu, nepārtraukto “vajag, vajag, vajag”. Kādu laiku es domāju, ka šis troksnis ir dzīve pati. Ka kustība nozīmē jēgu, bet ātrums – piepildījumu. Taču ar laiku kļuva skaidrs: skaļums ne vienmēr ir dzīvīgums, un pilnība bieži slēpjas tieši tajā, kas nav piekrauts ar lieko.

Radikāla dzīves maiņa sākas nevis ar adreses maiņu, bet ar godīgu atzīšanos sev – tas, kas mani ieskauj, vairs mani nebaro. Pilsēta māca krāt, salīdzināt, steigties. Tā pieprasa uzmanību katru sekundi, līdz klusums kļūst biedējošs. Bet tieši klusumā atklājas, cik daudz no tā, ko nesam, patiesībā nav vajadzīgs. Liekais nav tikai priekšmeti vai pienākumi – tas ir arī troksnis galvā, svešas gaidas, automātiskas reakcijas.

Aizvietot pilsētas skaļumu ar pilnīgu Klusumu un mieru nozīmē ieiet pretstatā. Nevis bēgt, bet izvēlēties citu vidi – savādāku visu. Tur, kur rīts sākas bez signāliem, kur diena netiek sadalīta paziņojumos, un vakars nepieder ekrāniem. Klusums nav tukšums. Tas ir telpa, kurā beidzot var sadzirdēt sevi. Miers nav pasivitāte – tas ir stāvoklis, kurā darbība izriet no iekšējas skaidrības, nevis ārēja spiediena.

Mainot ārējo vidi, neizbēgami mainās arī iekšējā. Jo apkārtne ir spogulis – tā pastiprina to, kas mūsos jau ir. Ja vide ir haotiska, arī domas kļūst saraustītas. Ja vide ir mierīga, prāts pakāpeniski noliek ieročus. Šī maiņa prasa drosmi, jo klusumā vairs nav kur paslēpties. Tur atklājas bailes, šaubas, jautājumi bez tūlītējām atbildēm. Taču tieši tāpēc nevajag baidīties no pārmaiņām.

Es saku: nebaidīties. Jo bailes visbiežāk sargā nevis mūs, bet mūsu ieradumus. Radikāla maiņa nav atteikšanās no dzīves – tā ir atgriešanās pie tās būtības. Pie vienkāršības, kas nav nabadzība, bet izvēle. Pie miera, kas nav stagnācija, bet dziļums. Pie klusuma, kurā dzimst patiesas domas un patiesi lēmumi.

Pārmaiņas nav nodevība pret pagātni. Tās ir pateicība par to, ko esi sapratis. Un, ja kādā brīdī pilsētas skaļums kļūst par fonu, kas noslāpē tavu balsi, tad aiziet klusumā ir nevis bēgšana, bet drosmīgs solis pretī sev.

Lekšu klusumā bez atlikuma.