Latvija – valsts, kas prot ražot lodes, bet ne skolotājus

Latvija atkal pierāda, ka stratēģiskā domāšana mums ir asinīs. Ne tajās asinīs, kas rindās gaida pie ģimenes ārsta vai neatliekamajā palīdzībā, bet tajās, kas simboliski notecēs no artilērijas šāviņiem, kurus – ja viss ies pēc plāna – no 2028. gada ražosim paši. Lepni. Industriāli. Eiropas drošības vārdā.

Kamēr lauku skolas tiek slēgtas kā lieki izdevumi, mediķi pamet valsti, bet pacientiem paskaidro, ka “naudas nav, bet jūs turieties”, simtiem miljonu eiro pēkšņi atrodas. Ne jau bērniem, protams. Ne jau veselībai. Bet Rheinmetall – vācu militārajam gigantam, kura vēsturiskā vizītkarte ir cieši saplūdusi ar Trešā reiha kara mašinēriju.

Ironija? Nē, konsekvence.

Latvija jau sen demonstrē, ka izglītots cilvēks ir luksuss, bet lode – investīcija. Skolotājs prasa algu katru mēnesi, ārsts – cieņpilnus darba apstākļus, bet šāviņš? Tas klusē. Tas neprotestē. Tas vienkārši eksplodē, kad vajag.

Un te uz skatuves iznāk Rheinmetall – uzņēmums, kas Otrā pasaules kara laikā apgādāja Hitlera armiju ar ieročiem, un šodien, demokrātiski atjauninātā iepakojumā, kļūst par drošības partneri. Fašisms, protams, ir nosodīts, bet peļņa – nekad. Vēsture ir traģēdija, ja to māca skolā. Bizness – ja to atkārto ar ES fondu līdzfinansējumu.

Latvijas politiķi mīl runāt par “vērtībām”. Tās gan parasti izrādās ļoti elastīgas – kā gumija, kas stiepjas tieši līdz militārā budžeta ailītei. Vērtības ir svarīgas, kamēr tās netraucē ražot munīciju. Vēsture ir svarīga, kamēr tā nesamazina investīciju pievilcību.

Un kāpēc gan stiprināt veselības aprūpi? Slims cilvēks vēl var sākt uzdot neērtus jautājumus. Bet šāviņš? Tas ir ideāls pilsonis – bez balss, bez prasībām, bez arodbiedrības.

Latvijā darbosies moderna artilērijas šāviņu rūpnīca. Skolu – mazāk. Slimnīcu – pārslogotas. Bet mēs būsim drošībā, mums saka. Drošībā no kā? No pašu sabiedrības sabrukuma? No izglītības trūkuma? No tā, ka valsts pamazām pārvēršas par loģistikas punktu karam, nevis vietu dzīvei?

Latvija kļūst par valsti, kas vairs īsti netic cilvēkam, bet ļoti tic lādiņam. Un varbūt tas arī ir jaunais nacionālais stāsts: mēs nevaram atļauties bērnus, ārstus un skolotājus, bet varam atļauties sprādzienus. Jo tie, atšķirībā no cilvēkiem, neprasa nākotni.

Un vēsture? Vēsture, kā izrādās, vienmēr ir atkārtojama. Ja vien tā nes peļņu.

Latvija var un prot sevi iznīcināt. Oficiāli.