Migrēna ar auru sievietēm

Migrēna sievietēm bieži tiek pieminēta gandrīz kā laikmeta simptoms — it kā tā būtu moderna kaite, kas radusies līdz ar viedtālruņiem, stresu un nepārtrauktu steigu. Taču šis priekšstats ir maldinošs. Migrēna nav jauna slimība. Jauns drīzāk ir veids, kā mēs uz to skatāmies, un sabiedrība, kurā sievietes ar migrēnu dzīvo.

Vēsturiski migrēna ir aprakstīta jau antīkajos tekstos, taču sieviešu sāpes ilgstoši tika uztvertas ar skepsi vai romantizētas kā “nervozitāte”, “vājums” vai “pārlieka jūtība”. Šodien mēs zinām, ka migrēna ir neiroloģiska slimība, kas sievietes skar ievērojami biežāk nekā vīriešus, un tam ir bioloģiski iemesli — hormonu svārstības, īpaši estrogēns, ietekmē smadzeņu ķīmiju un nervu sistēmu. Taču bioloģija ir tikai daļa no stāsta.

Migrēna sievietēm atklāj arī dziļāku spriedzi starp ķermeni un sabiedrības prasībām. Mūsdienu sieviete bieži dzīvo vairākos režīmos vienlaikus: profesionālajā, emocionālajā, rūpju, attiecību, pašrealizācijas. No viņas tiek gaidīta elastība, izturība, empātija un vienlaikus produktivitāte. Migrēna šajā kontekstā kļūst par robežzīmi — brīdi, kad ķermenis atsakās paklausīt idejai, ka visu var izturēt bez sekām.

Vai migrēna ir moderna slimība? Varbūt moderns ir tas, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur klusums, tumsa un lēnums — tieši tas, kas migrēnas laikā ir vitāli nepieciešams — ir kļuvuši par luksusu. Migrēna it kā protestē pret pastāvīgo stimulāciju: gaismu, troksni, informāciju, gaidām. Tā ir slimība, kas liek apstāties, pat ja apstāties nav atļauts.

Filozofiski migrēna izaicina arī mūsu priekšstatu par sāpēm. Tā nav redzama, to nevar izmērīt ar termometru vai rentgenu, un tomēr tā var būt paralizējoša. Sieviešu migrēna bieži tiek trivializēta — “tās ir tikai galvassāpes”. Šajā frāzē atbalsojas sena attieksme pret sieviešu pieredzi kopumā: ja to nevar viegli izskaidrot vai kontrolēt, tad to samazina, noliedz vai padara par rakstura trūkumu.

Migrēna liek uzdot neērtu jautājumu: ko mūsu sabiedrība uzskata par normālu ķermeni? Vai tas ir ķermenis, kas vienmēr ir pieejams, funkcionējošs, efektīvs? Ja tā, tad migrēna ir dumpinieks — atgādinājums, ka ķermenis nav mašīna un ka sāpes dažkārt ir vienīgā valoda, ar kuru tas spēj runāt.

Tādēļ migrēna sievietēm nav tikai medicīnisks fakts. Tā ir arī kultūras un eksistenciāla parādība. Tā atklāj, cik maz vietas ikdienā ir trauslumam, cik grūti ir atzīt robežas un cik dārgi var maksāt ilgstoša sevis pārslogošana. Varbūt migrēna nav jautājums par to, kas ar sievietēm nav kārtībā, bet gan par to, kas mūsu dzīvesveidā prasa pārmērīgu cenu.

Un varbūt īstais modernums slēpjas nevis migrēnas izplatībā, bet gan iespējā beidzot to uztvert nopietni — kā signālu, nevis kaprīzi, kā slimību, nevis vājumu, kā aicinājumu pārvērtēt to, kā mēs dzīvojam un ko sagaidām no sievietes ķermeņa.