Nākamā IQ un debilizācijas pārbaude.

Bailēm jauns iepakojums

Kārtējais cēliens ir sācies. Skatuve jau pazīstama, dekorācijas nemainās: Indija, “iespējamais uzliesmojums”, sikspārņi, anonīmi eksperti, grafiki ar bultām uz augšu un vārds *nāve*, kas tiek mētāts kā reklāmas sauklis. Scenārijs tik nolietots, ka varētu to drukāt uz T-krekliem. Un tomēr — publika atkal sastingst. Aplausi baiļu formā.

Baiļu mārketings vairs nav blakusprodukts. Tas ir galvenais produkts. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā panika tiek ražota rūpnieciski, iepakota ar pseidozinātnes lenti un izplatīta kā sabiedrības drošības vārdā svētīta patiesība. Katrs “uzliesmojums” ir nevis fakts, bet piedāvājums. Nevis ziņa, bet tests.

Tests — nevis veselībai, bet prātam.

Jo cik reižu vēl var atkārtot vienu un to pašu rituālu, pirms kļūst skaidrs: runa nav par slimībām, bet par paklausību. Nevis par sikspārņiem, bet par cilvēka spēju atslēgt kritisko domāšanu pie pirmā dramatiskā virsraksta.

Atkal jābaidās. Atkal jāseko. Atkal jāuzticas “avotiem”, kuru autoritāte balstās nevis patiesībā, bet atkārtojumā. Ja kaut ko pasaka pietiekami bieži, tas kļūst par realitāti — nevis dabā, bet cilvēka galvā. Tā ir vienīgā vieta, kur šie uzliesmojumi patiešām notiek masveidā.

Masu debilizācija nav nejaušība. Tā ir metode.

Cilvēks, kurš dzīvo pastāvīgās bailēs, nedomā. Viņš reaģē. Viņš klikšķina, dalās, pakļaujas. Viņš meklē autoritāti, kas pateiks, ko darīt, nevis patiesību, kas prasītu piepūli. Un katrs šāds “jaunais drauds” ir kārtējā IQ pārbaude, kuru sabiedrība masveidā izgāž ar lepnumu.

Ironiski, ka visbīstamākais vīruss šajā stāstā nekad nav bijis bioloģisks. Tas ir informatīvs. Tas pārvietojas ar virsrakstiem, vairojas ar emocijām un nogalina nevis ķermeņus, bet spriestspēju. No tā nepasargā maskas, bet domāšana. Un tieši tāpēc par to nerunā.

Sikspārņi šeit ir tikai simbols — ērts, eksotisks, pietiekami tāls, lai nerastos jautājumi. Bailēm vienmēr vajag kaut ko svešu, jo cilvēks baidās skatīties spogulī. Tur būtu jāatzīst: problēma nav ārpusē. Tā ir mūsos. Mūsu gatavībā noticēt jebkam, ja tas nāk ar pietiekami skaļu trauksmes zvanu.

Šis nav stāsts par Indiju. Tas ir stāsts par Rietumu cilvēku, kurš ir apmaldījies starp komfortu un paniku, un izvēlas paniku, jo tā dod ilūziju par nozīmīgumu. “Es baidos, tātad esmu atbildīgs.” Nē. Tu baidies, tātad esi vadāms.

Un tā ritenis griežas tālāk. Jauns uzliesmojums, vecas bailes, tukšāki prāti. Līdz nākamajai reizei, kad atkal būs jābaidās. Jo tas ir vienīgais, ko šī sistēma patiešām prot ražot bez pārtraukuma.

Bailes. Ar garantiju. Cilvēk, atmosties beidzot.