Normāli

Uzraksts veikalā, kas karājas kā draudzīgs drauds. It kā sienas gabals mums čukstētu: ja tu esi normāls, tad atvaino, bet vilciens jau aizgājis. Uz kurieni? Neviens īsti nezina, bet skaidrs ir viens — ne uz “nekurieni”, jo tur, izrādās, nonāk tieši normalitāte.

Ironija slēpjas tajā, ka šis sauklis atrodas vietā, kas pati jau sen ir normalitātes muzejs. Vinila plates, Elviss, Maikls Džeksons — reiz dumpinieki, šodien interjera elementi. Vakarējais “nenormālais” šodien ir glīti sakārtots pie sienas, ar siltu spuldzīti virsū. Revolūcija ar cenu zīmi.

Frāze sola brīvību, bet dara to ļoti pieklājīgi. Tā nesaka “esi tu pats”, tā saka: esi citāds pareizajā veidā. Tā, lai iederētos estētikā. Zili mati — jā. Pelēka doma — arī jā, ja vien tā izklausās pietiekami dziļa. Jo pat nenormālajam mūsdienās ir savi standarti.

Un tomēr — varbūt uzraksts nemelo. Varbūt “normāls” tiešām nekur netiek. Normāls paliek. Paliek rindā, paliek drošībā, paliek pie pieņemamā. Bet ironija ir tā, ka arī mēģinājums nebūt normālam bieži beidzas ar to pašu — tikai citā plauktā.

Tātad kur mēs tiekam? Iespējams, nekur. Bet vismaz ar labu saukli pie sienas, kas atgādina: pat ja tu stāvi uz vietas, galvenais ir izskatīties tā, it kā tu būtu ceļā.