Šis nav raksts par konkrētām militārām operācijām vai par to tehnisko pamatotību. Tas ir mēģinājums domāt par reakcijām — par to, kā pasaule reaģē nevis uz pašu rīcību, bet uz to, kas to dara.
Un kādam varbūt aizies līdz smadzenēm kā un kas kultivē selektīvo un izredzēto naidu, bet pret identiskiem noziegumiem cilvēki ir ignoranti, jo par to nekladzina TV režīma propaganda.
Mūsdienu politiskajā telpā ir izveidojies savāds paradokss. Ja Amerikas Savienotās Valstis runā par spēka lietošanu, par militāru iejaukšanos, pat par atomieroču esamību savā doktrīnā, sabiedriskajā telpā tas bieži tiek uztverts kā “nepatīkama, bet saprotama realitāte”. Valoda ir tehniska, atturīga, reizēm pat akadēmiska. Mediji runā par “drošības interesēm”, “reģionālo stabilitāti”, “atturēšanu”. Emocijas tiek filtrētas, naids — apslāpēts.
Taču pietiek ar jebkādu Krievijas kustību, pat retorisku, lai atmosfēra momentā pārvērstos histērijā. Valoda kļūst moralizējoša, absolūta, piesātināta ar ļaunuma metaforām. Pazūd nianses, pazūd mērogs, pazūd vēsturiskais konteksts. Paliek skaidrs sadalījums: labais un ļaunais.
Filozofiski raugoties, šeit ne tik daudz runa ir par ASV vai Krieviju, cik par varu un tās normalizāciju. Vara, kas ir pietiekami liela un ilgstoša, kļūst par fonu. Tā vairs nešokē. Tā kļūst par “kārtību”. Kad šī kārtība izmanto spēku, mēs to uztveram kā sistēmas darbību, nevis kā morālu izvēli. Bet, kad spēku izmanto kāds ārpus šīs normalizētās varas loka, tas tiek uztverts kā apdraudējums pašai kārtībai — un tad emocijas eksplodē.
Dubultā morāle šeit nav nejaušība, bet mehānisms. Tā ļauj saglabāt pasaules attēlu, kurā “mūsējie” drīkst kļūdīties, bet “viņi” — nedrīkst pat kustēties. Tā ir ērta morāle, jo neprasa konsekvenci. Tā neprasa uzdot neērtus jautājumus: vai civiliedzīvotāju ciešanas maina savu būtību atkarībā no karoga? Vai atomieroču draudi kļūst mazāk biedējoši, ja tie nāk no “pareizās” puses?
Absurds rodas brīdī, kad valoda sāk aizstāt domāšanu. Kad vārdi “demokrātija”, “drošība” vai “suverenitāte” kļūst par buramvārdiem, kas automātiski attaisno jebkādu rīcību vienā gadījumā un automātiski nosoda jebkādu rīcību citā. Tad filozofija atkāpjas, un tās vietā nāk lojalitāte.
Šāda pasaule nav stabila ne morāli, ne intelektuāli. Jo, ja mēs atsakāmies no vienādiem mērauklām, mēs galu galā atsakāmies arī no pašas morāles kā jēdziena. Paliek tikai spēks un reakcija uz spēku.
Varbūt īsta domāšana sākas nevis tur, kur mēs izvēlamies pusi, bet tur, kur mēs uzdrošināmies piemērot vienus un tos pašus jautājumus visiem — arī tiem, kuriem parasti tos neuzdod.
#StandForVenecuela
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru