Rail Baltica atkal pietrūkst miljardi. Ieiesim. Caurā spainī. Latvija var

Šī afēra neturpinās tāpēc, ka trūkst naudas. Tā turpinās tāpēc, ka trūkst kauna.

Trīs līdz četri miljardi eiro. Skaitlis tik liels, ka tas vairs nesāp, jo cilvēka prāts tam nespēj pieskarties. Miljards nav nauda — tas ir miglas mākonis, aiz kura pazūd atbildība. Kad pietrūkst trīs eiro, cilvēks meklē kabatās. Kad pietrūkst trīs miljardi, cilvēks aizņemas “valsts vārdā” un jūtas cēls. Tā Rail Baltica ir kļuvusi nevis par infrastruktūras projektu, bet par morāles eksperimentu: cik ilgi sabiedrība piekritīs maksāt par solījumu, kas pats sevi ēd.

Šī projekta būtība sen vairs nav sliedes, vilcieni vai savienojamība ar Eiropu. Tā būtība ir inerce. Reiz tika pateikts “jā”, un kopš tā brīža visi lēmumi ir tikai šī “jā” atbalss. Neviens vairs neuzdod jautājumu — vai tas ir vajadzīgs šādā apjomā, šādā tempā, šādā kvalitātē? Jautājums ir tikai viens: kur dabūt vēl naudu, lai varētu turpināt neteikt patiesību.

Aizņemties vēlreiz. Tā ir mūsdienu politikas mantra. Aizņemties, jo apturēt nozīmētu atzīt kļūdu. Aizņemties, jo kļūda ir politiski dārgāka nekā parāds. Parāds ir abstrakts — tas pieder nākotnei. Kļūda pieder šodienai, un tai ir vārdi, amati un paraksti. Tāpēc nākotne tiek ieķīlāta ar vieglu roku, bet atbildība paliek neizpirkta.

Rail Baltica šodien ir piemineklis nevis vīzijai, bet sistēmai, kurā nav bremžu. Projekts, kura izmaksas aug ātrāk nekā sliedes tiek liktas, atsedz fundamentālu patiesību: mēs vairs neprotam pateikt “stop”. Ne inženieriski, ne politiski, ne ētiski. Mēs dzīvojam valstī, kur “pirmā kārta” jau prasa miljardus, bet “otra kārta” tiek pieminēta čukstus, it kā cerot, ka, ja par to nerunās, tā pati izšķīdīs.

Un tomēr visdrūmākais nav summa. Visdrūmākais ir retorika. Naudas trūkums tiek pasniegts kā dabas stihija — it kā miljardi būtu lietus, kas šogad nolijis citur. Neviens vairs nesaka: mēs kļūdījāmies aprēķinos. Nesaka: mēs nezinājām, ko darām. Nesaka: mēs uzbūvējām sistēmu, kas pati sevi padara neapturamu. Tā vietā — tehniski ziņojumi, komisiju sēdes, frāzes bez subjekta. “Pietrūkst.” Kam pietrūkst? Kāpēc? Uz kā rēķina?

Sabiedrība šajā stāstā ir statistikas fons. Cilvēki, kuri maksā nodokļus, tiek aicināti domāt ģeopolitiski, kamēr viņu ikdiena kļūst arvien dārgāka un trauslāka. Skolām trūkst, slimnīcām trūkst, reģioni tukšojas — bet Rail Baltica vienmēr drīkst trūkt vēl vairāk. Jo tas ir “stratēģiski”. Stratēģija, kurā nav robežu, nav stratēģija. Tā ir ticība.

Un ticībai, kā zināms, pierādījumi nav vajadzīgi — tikai upuri.

Šis projekts vēl nav pabeigts, bet tas jau ir pabeidzis kaut ko citu: ilūziju, ka lieli skaitļi automātiski nozīmē lielu domāšanu. Ja atkal aizņemsimies, mēs nepabeigsim dzelzceļu — mēs pabeigsim ieradumu dzīvot uz nākotnes rēķina, vienlaikus izliekoties, ka tā ir attīstība.

Jo patiesā afēra nav sliedēs. Tā ir galvās.