Rail Baltica zelta pāļa revīzija

Valsts kontrole kopā ar Igaunijas un Lietuvas augstākajām revīzijas iestādēm ir uzsākusi kopīgu lietderības revīziju par Rail Baltica projekta īstenošanu.

Absurdais teātris sākas tur, kur loģika vēl stāv rindā pie garderobes, bet izrāde jau sen notiek. Skatītāji sēž krēslos, aktieri runā, dekorācijas mainās, taču jēga – ja tāda vispār bija paredzēta – nepienāk. Tieši šajā telpā starp darbību un nozīmi dzīvo absurda teātris, un tieši tur ļoti ērti iekārtojas arī mūsdienu “lielie projekti”.

Iedomāsimies projektu pusceļā. Skatuve jau uzbūvēta, budžets iztērēts līdz pusei, bet sižets joprojām miglā tīts. Tomēr vērtēšana notiek nevis pēc tā, vai izrāde vispār saprotama, bet pēc tā, cik dārgi maksāja dekorācijas. Miljons vai miljards – vai tiešām ciparu skaits piešķir jēgu? Absurdā teātra varoņi pie šāda jautājuma parausta plecus un turpina savu monologu, it kā neko nebūtu dzirdējuši.

Te rodas pirmais absurda princips: kustība bez virziena. Projekts tiek īstenots, jo tas jau tiek īstenots. Kontrole kļūst par formālu rituālu, nevis dzīvu mehānismu. Revīzija, ja tā vispār parādās, ienāk kā vēls skatītājs, kad fināla aplausi jau izskanējuši. Vai tas nozīmē, ka bez revīzijas neviens neko nekontrolē? Varbūt. Bet varbūt vēl absurdāk – visi it kā kontrolē, bet neviens neatbild.

Un tad ir “sile”. Absurdā teātrī sile nav tikai barotava, tā ir simbols. Ap to pulcējas tēli, kuriem lomas sen sajukušas: režisors kļūst par aktieri, aktieris par kritiķi, bet skatītājs – par maksātāju. Vai pie siles ir par daudz? Absurdā loģika saka: nekad nav par daudz, jo sile pati attaisno savu eksistenci ar to, ka tā ir. Ja kāds jautā “kāpēc?”, atbilde ir klusums vai vēl viens dokuments ar skaistu virsrakstu.

Un visbeidzot – afera. Absurdais teātris reti kliedz “krāpšana!”. Tas drīzāk čukst: “tā vienkārši sanāca”. Afera te nav asi noziedzīga, bet izplūdusi, izšķīdusi procesos, komisijās, apakškomitejās. Tā kļūst par sistēmas blakusproduktu, nevis kļūdu. Kā Beketa varoņi, kas gaida Godo, arī sabiedrība gaida atbildību, bet tā neatnāk – ne tāpēc, ka nevar, bet tāpēc, ka izrāde bez tās var turpināties bezgalīgi.

Absurdais teātris mums māca nevis smieties par muļķību, bet atpazīt brīdi, kad racionalitāte tiek aizstāta ar rituālu. Kad projekts kļūst svarīgāks par mērķi, izmaksas – par jēgu, bet kustība – par progresu. Un tad jautājums vairs nav, vai tā ir afera. Jautājums ir: vai mēs vēl esam skatītāji, vai jau sen paši stāvam uz skatuves, atkārtojot savu lomu, cerībā, ka kāds cits reiz nolaidīs priekškara.