Rail Baltica zelta pālis konservēts

Šis nav stāsts par pāli. Par vēlmi pāli konservēt pālī. Par tādu summu, kāda kritiski vajag bērnu slimnīcai. Nē, labāk pālim.

Šis ir stāsts par valsti, kas pati sev skatās acīs un izliekas neredzam.

Par miljonu uzbūvēts dzelzceļa pālis — monumentāls nekas. Ne ceļš, ne kustība, ne nākotne. Tikai betons, kas iedzīts zemē ar svinīgu solījumu par rītdienu. Un tad — klusums. Izrādās, ka pālis nav vajadzīgs. Ka to nevar izmantot. Ka to vajag konservēt. Par vēl pusmiljonu.

Absurdā teātra pirmais cēliens ir pabeigts.

Šī nav kļūda. Kļūda būtu nejaušība. Šis ir mehānisms. Precīzs, eļļots, atkārtots. Nauda pārvēršas betonā, bet betons — klusumā. Dokumenti ir kārtībā, paraksti savās vietās, iepirkumi “likumīgi”. Un rezultāts? Nulle, kas maksā pusotru miljonu.

Ieguvējs ir skaidrs. Būvnieks savu ir dabūjis. Afera lielā mērogā, bez maskām, bez kauna. Ar preses relīzi, nevis atvainošanos. Ar frāzi “projekta korekcijas”, nevis “mēs jūs apzadzām”.

Un sabiedrība? Tā stāv peronā, kur vilciens nekad nepienāks, un klausās, kā amatpersonas skaidro, ka viss noticis “atbilstoši procedūrām”. Procedūra ir jaunais dievs — ja tai paklanās, grēka nav.

Neviens neko neatbild.

Jo nav vainīgo. Ir tikai sistēma.

Bet sistēma ir cilvēki, kas iemācījušies neatbildēt.

Šis pālis nav infrastruktūra. Tas ir piemineklis. Piemineklis bezatbildībai, kolektīvai vienaldzībai un idejai, ka valsts nauda nav neviena nauda. Ka pusotrs miljons ir abstrakcija, nevis slimnīca, skola vai ceļš, kas nekad netiks salabots.

Absurdā izrāde turpinās, jo skatītāji neiet prom. Mēs pukojamies, pasmīnam, nopūšamies un ejam tālāk. Kamēr nākamais pālis jau tiek projektēts. Par nākamo miljonu. Ar nākamo konservāciju. Ar to pašu klusumu.

Un klusums šajā stāstā ir pat skaļākais noziegums.