Šis lēmums – pilnībā pārtraukt radio pārraides krievu valodā LR4 – nav tikai tehniska vai administratīva reforma. Tā ir simboliska robežšķirtne. Brīdis, kurā valsts vara pasaka: klusums arī ir politika.
Radio nav tikai skaņa. Radio ir klātbūtne. Tas ir balss pavediens, kas cilvēku savieno ar pasauli, ar sevi, ar valodu, kurā viņš domā, sapņo, sēro un dziedē. Kad šī balss tiek aprauta, tiek aprauta ne tikai informācijas plūsma – tiek aprauta iekšējā saruna, kas cilvēkam ļauj palikt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim.
Filozofiski raugoties, valoda nav instruments, bet eksistences telpa. Cilvēks nepieder valodai – valoda pieder cilvēkam. Atņemt publisku telpu dzimtajai valodai nozīmē pateikt: tava pieredze šeit nav gaidīta. Un tieši tur sākas segregācija – nevis ar dzeloņstieplēm, bet ar klusumu.
Vēsture jau ir mācījusi, cik bīstami ir ticēt, ka “pareizā” informācija jāaizsargā, izslēdzot “nepareizo” valodu. Jozefs Gebelss nesāka ar koncentrācijas nometnēm. Viņš sāka ar kontroli pār ēteru, ar naratīvu attīrīšanu, ar domu, ka cilvēkiem jāklausās tikai “pareizajā” balsī. Protams, šodien konteksts ir cits. Taču mehānisms ir biedējoši līdzīgs: ja mēs nevaram kontrolēt saturu, mēs likvidēsim kanālu.
Šāda rīcība tiek pasniegta kā drošības pasākums, bet patiesībā tā ir intelektuāla kapitulācija. Jo spēcīga demokrātija nebaidās no valodām. Tā nebaidās no sarunām. Tā spēj atbildēt, diskutēt, pretrunāt. Vāja vara savukārt izvēlas vienkāršāko ceļu – aizslēgt durvis un izslēgt mikrofonu.
Un kas notiek ar tiem cilvēkiem, kuriem šī balss bija ikdienas atbalsts? Vecākiem cilvēkiem, kuriem radio ir vienīgais logs uz pasauli. Cilvēkiem, kuri krievu valodā nevis “ideoloģizējas”, bet dzīvo. Viņiem netiek piedāvāta integrācija – viņiem tiek piedāvāta asimilācija ar ultimātu: vai nu tu pārslēdzies, vai tu pazūdi no publiskās telpas.
Tas nav dialogs. Tā ir varas monologa forma.
Filozofs Hanna Ārente rakstīja, ka totalitārisms sākas nevis ar vardarbību, bet ar cilvēku padarīšanu par liekiem. Par tādiem, kuru balsis vairs netiek uzklausītas, kuru klātbūtne netiek ņemta vērā. Šodien tā nav fiziska iznīcināšana. Tā ir kultūras amputācija.
Var cīnīties pret propagandu, neatkārtojot tās metodes. Var stiprināt valsti, nesalaužot cilvēkus. Bet, ja valoda kļūst par ienaidnieku, tad ienaidnieks vairs nav ārpusē – tas ir pašas valsts domāšanā.
Un klusums ēterā šajā gadījumā neskan neitrāli. Tas skan kā spriedums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru