Sabiedriskais transports

Es katru dienu iekāpju sabiedriskajā transportā ar sajūtu, ka piedalos klusā, kolektīvā vienošanās aktā, kuru neviens īsti nav parakstījis, bet visi ievēro. Autobuss, tramvajs vai vilciens pienāk kā pašsaprotams fakts – kā gaiss, kā iela, kā valsts pati. Uz durvīm ir uzraksts par biļetes cenu, un šķiet, ka viss ir skaidrs: samaksā un brauc. Bet patiesībā šī cena ir ilūzija.

Jo es jau esmu samaksājis. Ne šodien, ne šajā pieturā, bet agrāk – caur nodokļiem, caur algas lapiņu, caur katru pirkumu, kurā klusi iestrādāts valsts procents. Sabiedriskais transports ir dotēts, man saka. Valsts palīdz, valsts atbalsta. Bet valsts jau nepelna pati – valsts esmu arī es. Tātad es pats subsidēju savu braucienu, un tad, stāvot pie validatora, man vēlreiz lūdz pierādīt, ka esmu cienīgs iekāpt.

Biļete kļūst par simbolu. Nevis par pārvietošanos, bet par paklausību. Par atgādinājumu, ka, pat ja esi maksājis kopējā katlā, tev vēl jāsamaksā individuāli, lai pierādītu savu klātbūtni sistēmā. Cena, ko redzu uz ekrāna, ir tikai puse no patiesības. Otru pusi es neredzu – tā jau ir noņemta nemanāmi, sadalīta pa mēnešiem un gadiem, izšķīdusi ikdienas tēriņos.

Man reizēm šķiet, ka sabiedriskais transports ir metafora sabiedrībai kopumā. Mēs visi to uzturam, bet katrs atsevišķi jūtamies kā viesi. Mēs maksājam par kopējo labumu, bet, to lietojot, joprojām jūtamies kā klienti, nevis īpašnieki. Ja biļetes nav – esi vainīgs. Nevis sistēma ir aizmirsusi, ka tu jau esi samaksājis, bet tu pats esi aizmirsis savu vietu šajā lomā.

Iluzorā cena nomierina. Tā ir pietiekami maza, lai nestrīdētos, pietiekami ikdienišķa, lai par to nedomātu. Bet patiesā cena ir apmēram divreiz lielāka – un ne tikai naudā. Tā ir arī uzticībā, ko mēs atdodam, pieņemot, ka tā vienkārši ir jābūt. Ka šādi ir loģiski. Ka citādi nevar.

Un tomēr, sēžot pie loga un vērojot, kā pilsēta slīd garām, es saprotu: es nebraucu tikai ar autobusu. Es braucu ar ideju par valsti, par kopību, par to, cik maksā būt sabiedrības daļai. Un šī biļete man kabatā ir mazs, bet spītīgs atgādinājums – par to, ka dažreiz mēs maksājam divreiz, tikai tāpēc, ka esam pieraduši neskaitīt.