Savādi gan

Šī pasaule ir kā alķīmisks trauks, kurā indi mēģina neitralizēt ar vēl lielāku indi. Mēs dzīvojam laikā, kur risinājumi arvien biežāk atgādina pašu problēmu atspulgu — vardarbību dzēš ar vardarbību, melus labo ar izsmalcinātākiem meliem, bailes kliedē ar jaunām bailēm. It kā citādu valodu mēs vairs neprastu. Miers šeit nav iemācījies dzīvot; viņš klīst apkārt kā svešinieks, kuru visi atpazīst, bet neviens neuzņem.

Melnajam tiek uzvilkts balts mētelis, un tas tiek pasniegts kā patiesība. Nevis tāpēc, ka mēs nespētu atšķirt krāsas, bet tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Patiesība ir kļuvusi par pielāgojamu jēdzienu — elastīgu kā gumija, ko var izstiept līdz vajadzīgajai formai. Un, jo vairāk to stiepj, jo mazāk paliek no tās sākotnējās būtības. Tā pārvēršas par rīku, nevis pamatu.

Viss ir savādi, jo mēs esam pieraduši pie savādā. Haoss vairs neizskatās pēc haosa — tas ir kļuvis par fonu. Cilvēks pamostas troksnī, aizmieg troksnī un sāk domāt, ka klusums būtu kaut kas aizdomīgs. Miers prasa apstāšanos, bet apstāšanās prasa drosmi. Drosmi neiesaistīties, neatbildēt ar to pašu, neielaisties indīgajā apmaiņā, kur katrs nākamais piliens ir stiprāks par iepriekšējo.

Un tomēr šajā indīgajā apritē slēpjas paradokss: ja indi atpazīst kā indi, tā jau ir zaudējusi daļu sava spēka. Savādums var kļūt par atmodu. Brīdī, kad melns vairs nešķiet balts, kad dvēsele sāk just diskomfortu tur, kur agrāk valdīja vienaldzība, rodas plaisa. Mazs caurums sistēmā, pa kuru var ieplūst kas cits — ne pretinde, bet sapratne.

Iespējams, pasaule nemeklē mieru tāpēc, ka miers nav skaļš. Viņš nepārdodas, neuzvar vēlēšanās, neiedveš bailes. Miers neprasa indi; viņš prasa patiesumu. Un patiesums prasa skatīties bez maskām — gan uz pasauli, gan uz sevi. Tas ir grūtākais uzdevums šajā savādajā laikā, bet varbūt vienīgais, kas paties dziedē.