Suņa sūda simbioze jeb 4S

Kas sadalās ātrāk – suņa sūds vai mūsu liekulība?

Ir jautājums, ko civilizēts cilvēks uzdod reti, bet dzīvo ar to katru dienu

Kas dabai nodara mazāku ļaunumu – suņa sūds, kas paliek turpat zālē, vai tas pats sūds, apglabāts plastmasas plēves maisiņā, ar rūpīgi sasietu mezglu, kā kapsula nākotnes arheologiem?

Jautājums ir absurds. Bet absurds ir arī tas, ka mums tas vispār jāapspriež.

Suņa sūds pats par sevi nav dabas katastrofa. Tas ir bioloģisks atkritums – neglīts, smirdīgs, bet sadalošs. Mikroorganismi to apēd, lietus izskalo, laiks izdara savu darbu. Dažu nedēļu laikā no tā paliek tikpat kā nekas. Daba ar šādiem “incidentiem” ir tikusi galā miljoniem gadu bez mūsu iejaukšanās, bez instrukcijām, bez sarkaniem uzrakstiem “SAVĀC SAVA SUŅA SŪDU”.

Bet tad ienāk cilvēks ar savu morālo pārliecību un plastmasas maisiņu. Viņš noliecas, paņem sūdu, ieliek to plēvē, aizsien un sajūtas kā varonis. It kā tikko būtu izglābis planētu. Taču patiesībā viņš ir izdarījis ko citu: viņš ir paātrinājis dabas piesārņošanu, tikai estētiski to padarījis pieņemamu.

Plastmasas maisiņš nesadalās. Ne pēc mēneša, ne pēc gada. Tas sadalās gadu desmitos vai simtos, pārvēršoties mikroplastmasā, kas nonāk augsnē, ūdenī, putnu kuņģos un, galu galā, mūsos pašos. Un pa vidu šim laikam – tajā cieši ieslēgts suņa sūds, kas būtu sen pazudis, ja vien mēs nebūtu nolēmuši to “sakopt”.

Šeit nav runa par tīrību. Šeit ir runa par liekulību. Mēs neciešam redzēt sūdu. Smaku, skatu, apziņu, ka dzīve nav sterila. Mēs gribam, lai netīrais pazūd no acīm, pat ja tas paliek pasaulē. Maisiņš nav risinājums – tas ir aizkars.

Publiskajā telpā šis rituāls tiek pasniegts kā pilsoniska apziņa. Ja tu nesavāc – tu esi bezatbildīgs. Ja savāc – tu esi labs cilvēks. Bet neviens neprasa: *kur tas viss paliek?* Kur paliek tūkstošiem plastmasas maisiņu ar bioloģisku saturu, kas ik dienu tiek iemesti atkritumos, dedzināti vai izgāzti poligonos? Tur tie guļ, kā mūsu pašu stulbuma konservi.

Ironiski, ka tieši dabā atstāts sūds ir godīgāks. Tas neslēpjas. Tas neizliekas par kaut ko cēlu. Tas vienkārši ir – un tad pazūd. Savukārt sūds maisiņā ir mūsu laikmeta simbols: problēma, kas iesaiņota tehnoloģijā un nosaukta par risinājumu.

Protams, neviens negrib iekāpt sūdā. Tas ir saprotami. Pilsēta nav pļava, un sabiedriskā telpa prasa kompromisus. Bet varbūt jautājums nav par to, *vai* savākt, bet *kā*. Bioloģiski noārdāmi maisiņi, reāla kompostēšana, godīga diskusija par to, ko nozīmē “nekaitēt dabai”, nevis akla sekošana zīmēm uz stabiem.

Jo šobrīd mēs darām to, ko protam vislabāk: pārvēršam īslaicīgu netīrību par ilgtermiņa postu un saucam to par kārtību. Un tad brīnāmies, kāpēc daba vairs netiek galā – ne ar mūsu plastmasu, ne ar mūsu pašapmierinātību.

Sūds sadalās ātrāk nekā mūsu domāšana. Un tā ir īstā problēma.