Ar šādiem slepkavu viepļiem atvērs prettanku mīnu rūpnīcu

Viņiem ir tie smaidi. Tie paši — nedaudz plastmasīgi, nedaudz trenēti spogulī, ar zobiem, kas saka: “mēs esam normāli cilvēki”. Smaidi, kas der gan konferencei par ilgtspēju, gan piemiņas minūtei, gan jaunas ražotnes atklāšanai. Smaidi, kas neprasa atmiņu.

Un tiešām, kas gan tur liels — kādreiz finansēt Hitlera zvērības? 

Jo atmiņa ir neērta. Atmiņa ir slikts PR. Atmiņa uzdod jautājumus, bet smaids — tas atbild visam ar “tas jau bija sen”.

Tas bija cits laikmets, citas uniformas, citi logotipi. Toreiz cilvēki vēl nezināja, ka ļaunumu nevar norakstīt kā “vēsturisku kontekstu”. Toreiz nebija PowerPoint prezentāciju par ētiku. Toreiz vēl nebija “mācību, ko esam guvuši”.

Tagad viss ir citādi. Tagad ir caurspīdīgums. Tagad ir korporatīvās vērtības. Tagad ir LinkedIn ieraksti ar mirkļbirku #AtbildīgaNākotne.

Un, lūk, atbildīgā nākotne: prettanku mīnu rūpnīca.

Cik skaisti skan — rūpnīca. Nevis nāves mehānisms, nevis ekstremitāšu loterija, nevis zemē ierakts “pārsteigums” bērniem un govīm nākamajām paaudzēm. Rūpnīca. Darba vietas. Investīcijas. Reģiona attīstība. Smaidi uz atklāšanas lentītes.

Filozofs teiktu: ja morāle traucē peļņai, morālei jāmaina kurss. Ja vēsture ir neglīta, to var pārkrāsot ar svaigu mārketinga krāsu. Ja rokas ir netīras, uzvelc baltus cimdus — vēlams ar uzņēmuma logo.

Absurdākais ir tas, ka nekas no tā vairs pat neizklausās absurdi. Tas ir kļuvis saprātīgi. Normalizēti. Pieņemti. Jo pasaule ir nogurusi, un nogurums mīl vienkāršus stāstus: mēs tagad esam labie. Punkts.

Un ja kāds tomēr pajautā — kā ar to pagātni? — smaids nedaudz kļūst platāks. Tāds, kas saka: “neskaties tur”. Tāds, kas tic, ka laiks visu nomazgā, pat ja laiks pats ir finansēts ar asinīm.

Galu galā, prettanku mīna nešķiro. Tā ir demokrātiska. Tā nezin, kas to ražoja, un tā nezin, kas par to samaksāja. Tā vienkārši dara savu darbu. Tieši tāpat kā uzņēmums.

Ar smaidu.