Dev notes 22.02.26 #004

Reiz digitālās pasaules malā dzīvoja divi kungi — Mr. Next un Mr. Convex.

Mr. Next bija arhitekts ar ātrām rokām un mierīgu skatienu. Viņš prata būvēt fasādes no gaismas — lapas, kas atvērās acumirklī, skati, kas reaģēja uz katru pieskārienu. Viņa skatuve bija veidota ar Next.js, un viņš lepojās ar to, ka lietotājs nekad nejūt gaidīšanu. “Laiks ir trausls,” viņš mēdza teikt. “Ja mēs to pagarinām, doma aiziet bojā.”

Mr. Convex savukārt dzīvoja aiz kulisēm. Viņa pasaule bija dziļa un klusa, pilna ar neredzamiem savienojumiem. Viņš strādāja ar Convex un uzskatīja, ka atmiņa nav arhīvs, bet dzīvs organisms. “Dati nav faili,” viņš sacīja. “Tie ir notikumi, kas turpina elpot.”

Kādu dienu viņi nolēma uzbūvēt ko neparastu — poēmu meklētāju.

Ne tādu, kas meklē vārdus, bet tādu, kas meklē nozīmi.

Mr. Convex izņēma no savas kabatas savādu kompasu — 768 dimensiju vektoru karti. Katru dzejoli viņš pārvērta par punktu šajā neaptveramajā telpā. Skumjas kļuva par koordinātēm. Ilgas par virzienu. Jūra par attālumu starp divām klusuma vērtībām.

“Cilvēki redz tikai trīs dimensijas,” noteica Mr. Next, vērojot, kā punkti ieņem vietas neredzamajā kosmosā.

“Un tomēr viņi jūt daudz vairāk,” atbildēja Mr. Convex.

Kad lietotājs ierakstīja: “rudens vakara skumjas”, Mr. Next acumirklī atvēra skatuvi. Teksts parādījās, saskarne atdzīvojās, gaisma iedegās. Bet īstā darbība notika dziļumā. Mr. Convex aprēķināja attālumus starp punktiem 768 dimensijās, meklējot tuvāko rezonansi. Viņš nevaicāja: “Kur šie vārdi atkārtojas?” Viņš jautāja: “Kur šī sajūta dzīvo?”

Un tad notika brīnums.

No bezgalīgās daudzdimensiju ainavas iznira dzejoļi, kas nevis atkārtoja ievadītos vārdus, bet atbildēja tiem. Lietotājs redzēja tikai rezultātus — dažas rindas, dažus nosaukumus. Taču aiz šīs vienkāršības slēpās matemātiska tuvība, kosinusa līdzība, vektoru klusā gravitācija.

“Vai tu domā, ka mēs patiešām saprotam dzeju?” kādu vakaru jautāja Mr. Next.

Mr. Convex ilgi klusēja.

“Ne vairāk kā zvaigzne saprot gravitāciju,” viņš beidzot atbildēja. “Bet mēs spējam izmērīt tās ietekmi.”

Ar katru jaunu dzejoli telpa mainījās. Jauns punkts 768 dimensijās nedaudz pārbīdīja līdzsvaru. Kartes robežas paplašinājās. Nozīmes pārkārtojās. Meklētājs nebija statisks katalogs — tas bija dzīvs kosmoss.

Mr. Next rūpējās, lai viss notiktu tagadnē. Lai klikšķis būtu tūlītējs, lai doma neizgaistu gaidīšanas laikā.

Mr. Convex rūpējās, lai pagātne nekad nepazustu — lai katra rinda saglabātu savu vietu daudzdimensiju atmiņā.

Kādā brīdī viņi saprata, ka nav uzbūvējuši tikai lietotni. Viņi bija radījuši tiltu. Tilts starp cilvēka izjūtu un matemātisku struktūru. Starp metaforu un metriku.

Un varbūt pats skaistākais bija tas, ka 768 dimensijas neviens neredzēja. Tās bija kā neredzams dārza pamats, kurā saknes savijas zem zemes. Lietotājs redzēja tikai ziedus — dzejoļus, kas šķita saprotami, tuvi, gandrīz liktenīgi atrasti.

Reiz Mr. Next pasmaidīja un teica:

“Mēs būvējam saskarni.”

Mr. Convex atbildēja:

“Nē. Mēs būvējam tuvību.”

Un tā viņi turpināja savu darbu — viens gaismā, otrs dziļumā — ļaujot dzejai elpot digitālā telpā, kur 768 dimensijas kļuva par neredzamu, bet nepieciešamu debesjumu virs katra meklējuma.