Kas cilvēku dara vērtīgu?

Lasot šo Senekas vēstules fragmentu, prātā nāk doma, cik bieži mēs cilvēka vērtību mēram pēc nepareiziem kritērijiem. Spēks, ātrums, skaistums, izturība — tās ir īpašības, kurās cilvēks nepārspēj dabu. Dzīvnieki skrien ātrāk, ir stiprāki, redz asāk, panes vairāk. Ja vērtība būtu meklējama tajā, kas ir “vairāk”, tad cilvēks daudzējādā ziņā būtu zaudētājs.

Seneka piedāvā citu skatpunktu: lietas jāvērtē pēc tās būtiskākās funkcijas. Vērša spēks, brieža ātrums, suņa drosme — katra īpašība ir nozīmīga tikai tik daudz, cik tā atbilst radībai dotajam uzdevumam. No tā izriet būtiska atziņa: vērtība nav universāla, tā ir saistīta ar būtību.

Un tad seko jautājums, kas skar tieši mūs: kas ir labākais cilvēkā? Nevis tas, kas viņam piemīt visvairāk, bet tas, kas piemīt tikai viņam. Ne ķermenis, jo tas ir arī augiem. Ne maņas, jo tās ir arī dzīvniekiem. Pat ne instinkti un dziņas. Vienīgais, kas cilvēku patiesi izceļ, ir prāts — spēja domāt, spriest, izvērtēt, vadīt sevi.

Šī doma ir neērta, jo tā uzliek atbildību. Ja cilvēka būtība ir prāts, tad cilvēks, kurš to neizmanto, dzīvo pretrunā pats ar sevi. Senekas skatījumā muļķība nav vienkārši zināšanu trūkums — tā ir morāla neveiksme. Dzīvnieks nevar būt neprātīgs, cilvēks var.

Man nāk prātā, cik aktuāli tas ir mūsdienās. Mēs apbrīnojam ķermeņus, panākumus, ātrumu, produktivitāti. Taču reti jautājam: vai šis cilvēks dzīvo saskaņā ar savu būtību? Vai viņš domā, ne tikai reaģē? Vai viņš izvēlas, ne tikai seko?

Seneka atgādina, ka cilvēka lielums nav tajā, cik daudz viņš spēj, bet tajā, kāpēc un kā viņš rīkojas.

Prāts nav instruments dominēšanai pār citiem, bet gan pār sevi. Un tieši tur, klusajā cīņā ar savām kaislībām, bailēm un maldiem, cilvēks kļūst vai nu par sevi, vai par sava potenciāla ēnu.

Šis fragments liek apstāties un pajautāt sev: vai es dzīvoju kā būtne, kurai dots prāts — vai tikai kā viena no daudzajām radībām, kas kustas, jūt un tiecas, bet nedomā līdz galam?