Mūsdienu digitālajā laikmetā brīvība arvien biežāk tiek definēta nevis ar fiziskām robežām, bet ar neredzamām informācijas sienām. Cilvēks var brīvi pārvietoties, runāt un publicēt, taču arvien biežāk sastopas ar klusuma mehānismiem, kas darbojas bez trokšņa — komentāri pazūd, viedokļi netiek publicēti, diskusijas tiek pārtrauktas vēl pirms tās sākas.
Kad sabiedriskajos portālos tiek liegta iespēja izteikt kritisku attieksmi pret varu vai dominējošo ideoloģiju, rodas paradoksāla situācija: formāli pastāv vārda brīvība, bet praktiski — tikai tās imitācija. Cilvēks drīkst runāt, kamēr viņš saka pareizo. Tiklīdz viedoklis pārkāpj pieņemto robežu, tas kļūst neredzams.
Īpaši simboliska ir tiešraižu komentāru dzēšana. Tiešraide teorētiski nozīmē spontanitāti — dzīvu sabiedrības balsi. Taču, ja komentāri tiek filtrēti vai izdzēsti reālajā laikā, spontanitāte pārtop režisētā realitātē. Skatītājs redz tikai apstiprinājumu, nevis diskusiju. Rodas ilūzija par vienprātību, kas var būt mākslīgi radīta.
Šādā vidē informācijas telpa sāk līdzināties literatūrā aprakstītajai pasaulei, kur patiesība nav tas, kas notiek, bet tas, ko atļauts redzēt. Ja nevēlamais viedoklis tiek sistemātiski dzēsts, tad realitāte pakāpeniski tiek pārrakstīta — nevis ar spēku, bet ar rediģēšanu. Klusums kļūst par politisku instrumentu.
Visbīstamākais šajā procesā nav pats aizliegums, bet pašcenzūras dzimšana. Cilvēks sāk nerakstīt to, ko domā, jo zina, ka tas tik un tā pazudīs. Brīdī, kad indivīds pats sev kļūst par cenzoru, ārēja kontrole vairs nav nepieciešama. Vara tad darbojas nevis caur aizliegumu, bet caur paredzamību.
Filozofiski raugoties, sabiedrības veselība nav izmērāma pēc tā, cik skaļi tiek slavēta vara, bet pēc tā, cik droši iespējams tai nepiekrist. Diskusija nav drauds stabilitātei — tās trūkums ir. Jo patiesa vienotība nerodas no izdzēstiem komentāriem, bet no spējas sadzīvot ar atšķirīgiem skatījumiem.
Ja publiskā telpa kļūst par vietu, kur redzama tikai viena balss, tad sabiedrība riskē zaudēt ne tikai vārda brīvību, bet arī spēju domāt kritiski. Un bez kritiskas domas demokrātija pamazām pārtop dekorācijā — formā bez satura.
Tāpēc jautājums nav tikai par komentāru dzēšanu vai portālu moderāciju. Jautājums ir par to, vai cilvēkam vēl ir tiesības būt neērtam.
Brīvība sākas tieši tur, kur atļauts pateikt to, ko vara nevēlas dzirdēt.
Komentāri