Mūsu īsā atmiņa

Sabiedrības atmiņa ir īsa nevis tāpēc, ka mēs būtu muļķi, bet tāpēc, ka mēs esam noguruši. Noguruši no pārsātinājuma, no nepārtrauktas trauksmes, no skaļruņiem, kas kliedz: skatieties šurp, tagad tas ir svarīgi, iepriekšējais vairs neskaitās. Atmiņa šādā vidē nav arhīvs — tā ir skrejlapa, ko lietus izmērcē vēl pirms izlasīšanas.

Vai tu atceries konvenciju?
Nē, protams, ka nē. Tā bija vakar. Vai aizvakar. Vai kādā citā laikmetā, kas pēc interneta hronoloģijas atbilst bronzas laikam. Toreiz tā tika pasniegta kā robežšķirtne, kā pēdējais brīdinājums, kā tagad vai nekad. Orķestrēta vājprāta kampaņa ar lozungiem, grafikiem, sejām, kas izlikās nopietnas. Visi zināja, ka tas ir svarīgi. Tieši tāpēc šodien neviens vairs neatceras, kāpēc.

Sabiedrības uzmanība strādā pēc cirka principa: kamēr akrobāts lido, mēs aplaudējam; tiklīdz viņš piezemējas, mūsu skatiens jau ir pie lauvas.

Un, ja lauva ir pietiekami skaļa, mēs aizmirstam, ka akrobāts vispār eksistēja. Atmiņa netiek izdzēsta — tā tiek aizbērta ar jaunu troksni. Slānis pēc slāņa. Līdz pelni kļūst par ainavu.

Ironija ir tajā, ka mēs šo procesu saucam par “informētību”. Mēs lepojamies, ka sekojam līdzi notikumiem, bet patiesībā mēs tiem tikai pieskaramies, kā karstai pannai — ātri, sāpīgi, bez vēlmes iedziļināties. Dziļums prasa klusumu, bet klusums ir slikts algoritmam. Klusumā nevar pārdot reklāmu, klusumā nevar uzturēt baiļu temperatūru.

Tāpēc katra jauna uzmanības fokusa parādīšanās ir arī kolektīvas amnēzijas akts. Ne ļauns, ne apzināts — vienkārši efektīvs. Vecais naratīvs netiek atspēkots, tas netiek analizēts, tas netiek pat oficiāli atcelts. Tas vienkārši pazūd. Kā skatuves dekorācija, ko nomaina starp cēlieniem, kamēr skatītāji stāv rindā pēc kafijas.

Un tomēr pelni nepazūd. Tie nosēžas. Tie uzkrājas zem mūsu pārliecībām, zem cinisma, zem frāzes “tas jau sen bija”. Katra aizmirstā kampaņa, katra konvencija, katrs kolektīvais sašutums atstāj nospiedumu — ne atmiņā, bet nogurumā. Tajā klusajā sajūtā, ka kaut kas atkal tika izspēlēts, bet neizdzīvots.

Varbūt īstā problēma nav īsā atmiņa, bet tas, ka mums nepiedāvā laiku atcerēties. Jo atcerēšanās ir pretestība. Tā prasa apstāties, paskatīties atpakaļ un uzdot neērtu jautājumu: kas no tā visa bija īsts, un kas — tikai labi diriģēts troksnis?

Bet jautājumi kavē nākamo uzmanības fokusu.
Un nākamais jau klauvē.