Sankciju cinisms

Sankcijas tiek pasniegtas kā morāls instruments — kā kolektīvas sirdsapziņas balss, kas ar ekonomikas palīdzību mēģina labot pasauli. Taču, jo ilgāk uz tām skatās, jo vairāk tās sāk atgādināt nevis stingru ētisku stāju, bet selektīvu estētiku: vienas preces tiek pasludinātas par grēka iemiesojumu, citas turpina ceļot pāri robežām ar nevainīga progresa seju.

Mēbeles nedrīkst. Šprotes nedrīkst. Koks, zivis, darbs, reģionu rūpniecība — tas viss pēkšņi kļūst par noziedzīgu nodarījumu. Ne jau tāpēc, ka šīs lietas pašas par sevi būtu bīstamas, bet tāpēc, ka tās ir pārāk ikdienišķas, pārāk “vietējas”, pārāk viegli identificējamas. Tās nes sev līdzi strādnieku rokas, ostu smaržu un rūpnīcu troksni. Tās ir reālas, taustāmas, pārāk godīgas savā eksistencē.

Toties amerikāņu kino drīkst. Maksājuma kartes drīkst. Windows programmas drīkst. Mercedes automašīnas drīkst. Dārgs brendu alkohols drīkst. Un arī YouTube drīkst. ChatGPT drīkst. Mākslīgais intelekts kopumā — tas viss ir atļauts, pat laipni aicināts. Informācijas straumes turpina plūst, algoritmi turpina formēt domāšanu, digitālās platformas turpina vākt datus un ietekmi, it kā tās atrastos ārpus politikas un morāles lauka.

Te rodas īpaši ironisks paradokss: fiziska mēbele tiek uzskatīta par bīstamāku nekā digitāla vide, kas spēj ietekmēt miljoniem prātu. Šprotes tiek pasludinātas par sankciju pārkāpumu, bet globālās platformas, kas nosaka, ko cilvēki redz, domā un kam tic, tiek uzskatītas par neitrālām. It kā informācija nebūtu vara. It kā mākslīgais intelekts nebūtu instruments. It kā kultūra un tehnoloģija nepiedalītos realitātes veidošanā daudz dziļāk nekā jebkura konservu bundža.

Šeit sankciju absurds kļūst acīmredzams: tiek sodīts nevis tas, kas visvairāk ietekmē sistēmu, bet tas, ko visvieglāk aizliegt. Sankcijas kļūst nevis par āmuru pret varu, bet par sīku administratīvu filtru, kas izslēdz vienu realitātes slāni, bet atstāj neskartu citu — daudz ietekmīgāku. Tās rada ilūziju par rīcību, bet izvairās no patiesas konfrontācijas ar globālajām atkarībām: no platformām, no programmatūras, no digitālās infrastruktūras, bez kuras mūsdienu pasaule vairs nespēj elpot.

Selektivitāte šeit nav nejaušība, tā ir sistēmiska. Jo aizliegt šprotes ir vieglāk nekā atzīt, ka YouTube ir ideoloģijas telpa. Aizliegt mēbeles ir vieglāk nekā atteikties no tehnoloģijām, kas strukturē domāšanu un ekonomiku. Aizliegt vietējo ražotāju ir vieglāk nekā uzdot sev neērto jautājumu: vai mēs paši neesam dziļi ieausti tajā pašā sistēmā, kuru publiski nosodām?

Rezultātā sankcijas pārvēršas morālā teātrī. Skatuve ir izgaismota, aktieri zina savas lomas, skatītāji jūtas ētiski pareizi, bet aizkulisēs algoritmi turpina strādāt, platformas — augt, un globālie zīmoli — pelnīt. Tiek upurēts simboliskais vājais, lai saglabātu neskartu simbolisko spēcīgo.

Un tad mēs brīnāmies, kāpēc sankcijas rada cinismu, nevis pārmaiņas. Varbūt tāpēc, ka morāle, kas apstājas pie šprotēm, bet nepieskaras ekrānam, nav morāle. Tā ir ērtība, kas pārģērbusies par principu.