Skaņu maestro Hans Zimmer

Skaņu arhitekts, kurš dzird klusumu.

Mūzika ir dīvaina māksla. Tā ir neredzama, tai nav formas, tai nav svara, un tomēr tā spēj nest smagāku nastu nekā jebkurš fizisks objekts. Tā spēj nest mūsu atmiņas, cerības un sāpes. Un, ja runājam par cilvēkiem, kuri šo neredzamo matēriju pārvalda kā dievišķu instrumentu, Hans Zimmer stāv uz sava, atsevišķa postamenta.

Es bieži domāju par to, kas tieši padara Hans Zimmer par ģēniju. Vai tās ir sarežģītās kompozīcijas? Vai tie ir tehnoloģiskie jauninājumi? Manuprāt, nē. Viņa ģenialitāte slēpjas spējā tulkot cilvēcību. Viņš nekomponē notis; viņš komponē emocijas.

Minimālisma drosme un laika tecējums

Daudzi komponisti cenšas piepildīt telpu ar pēc iespējas vairāk skaņām, lai radītu iespaidu. Hans Zimmer dara pretējo. Viņš saprot, ka vislielākais spēks bieži slēpjas vienkāršībā. Atcerēsimies filmas. Bieži vien tās ir divas notis. Tikai divas. Bet tajās ir ielikta tāda spriedze, tāds neatrisināts jautājums, ka tas liek sirdij pukstēt straujāk.

Viņš ir apguvis laika mākslu. Viņa mūzikā bieži dzirdams pulksteņa tikšķēšana (kā filmā *Dunkirk* vai *Interstellar*). Tas ir filozofisks atgādinājums par mūsu mirstīgumu, par katra mirkļa neizbēgamo pazušanu. Hans Zimmer mums nemitīgi atgādina: laiks ir dārgs, un mēs to tērējam tieši tagad, klausoties šo skaņu.

Kosmoss un cilvēka dvēsele

Man personīgi Hans Zimmer virsotne ir Interstellar. Tā nav tikai zinātniskās fantastikas filma, un tā nav tikai mūzika. Izvēloties ērģeles – instrumentu, kas gadsimtiem ilgi saistīts ar baznīcu un sarunu ar Dievu – un ievietojot tās kosmosa aukstumā, viņš radīja tiltu starp zinātni un garīgumu.

Klausoties šo skaņu celiņu, es nejūtos mazs Visuma priekšā. Tieši pretēji – Hans Zimmer liek sajust, ka cilvēka mīlestība, skumjas un cerība ir tikpat grandiozas kā sprāgstošas zvaigznes. Viņš padara intīmo par monumentālu. Tā ir viņa maģija – likt vienam cilvēka liktenim izklausīties pēc visas pasaules likteņa.

Sintētiskā un organiskā laulība

Hans Zimmer ir revolucionārs, jo viņš nojauca sienu starp orķestri un datoru. Viņš pierādīja, ka sintezators var būt tikpat dvēselisks kā vijole, ja vien to spēlē ar sirdi. Tas ir mūsdienu cilvēka portrets – mēs esam tehnoloģiju ieskauti, bet mūsu iekšējā pasaule joprojām ir mežonīga, arhaiska un dziļi emocionāla. Viņa mūzika ir šo divu pasauļu sadursme un harmonija.

Kāpēc viņš ir ģēnijs?

Vārds “ģēnijs” bieži tiek lietots nevietā, bet Hans Zimmer gadījumā tas ir pamatots ar vienu iemeslu: viņš ir stāstnieks. Viņš neskatās uz filmu un nedomā: “Šeit vajag skumju melodiju.” Viņš jautā: “Kāda ir šī stāsta krāsa? Kāda ir šī varoņa dvēseles temperatūra?”

Viņa mūzika apiet prātu un intelektuālo analīzi, trāpot tieši zemapziņā. Tā ir “zarnu sajūta” (*gut feeling*). Kad skan *Time* no *Inception* beigām, nav svarīgi, kas tu esi, kur tu dzīvo vai kādā valodā runā – tu jūti to pašu smeldzīgo cerību, ko miljoniem citu cilvēku. Tā ir universāla valoda.

Noslēgumā

Hans Zimmer man ir iemācījis klausīties ne tikai ar ausīm, bet ar visu ķermeni. Viņa mūzika ir pavadījums ne tikai filmām, bet arī manai dzīvei. Tā man atgādina, ka dzīve ir episka, pat ja tā notiek klusumā. Viņš ir pierādījis, ka skaņa spēj gleznot to, ko vārdi nespēj izteikt, un tieši tur – tajā neizsakāmajā telpā – dzīvo patiesībs.