Valsti lēnām iznīcina. Cilvēkus iznīcina bez neviena šāviena.

Ak, cik skaisti un loģiski izklausās mūsu valsts prioritātes 2026. gadā! Kamēr mazie bērni Seces pagastā un apkārtnē turpina staigāt pa tukšām skolu ēkām (jo “nav naudas” uzturēt bērnudārzus un skolas ar mazām grupiņām), kamēr vecāki mēnešiem gaida uz ārsta pieņemšanu un autobusu biļešu dotēšana izskatās pēc utopiska sapņa — pēkšņi parādās 228 miljoni eiro Sēlijas militārajai bāzei. Tieši turpat, Seces pagastā. Brīnums, vai ne?

Tiešām, kāpēc gan tērēt naudu kaut kam tik banālam kā dzīviem cilvēkiem, kuri šeit un tagad elpo, ēd, mācās un slimo? Nē, nē, daudz svarīgāk ir uzbūvēt modernu dzīvojamo zonu, administratīvo ēku, ēdnīcu, medicīnas centru (jā, ironiski — tur būs ārsti uz vietas), sporta zāli un laukumu karavīriem, noliktavas ieročiem un stāvlaukumus tehnikai. Jo, ziniet, ja bērnam nav bērnudārza — tas ir traģiski, bet ja karavīram nav sporta zāles pie kazarmām — tas ir nacionālās drošības apdraudējums!

Un padomājiet tikai — kamēr vecvecāki stāv rindā uz rentgenu un gaida pusgadu, kamēr skolotāji strādā par algu, ar ko nevar samaksāt īri Rīgā, mēs atradām iespēju uzreiz sameklēt simtiem miljonu, lai būvētu vietu, kur trenēties iznīcināšanai. Jo, protams, vislielākais drauds mūsu nācijai šobrīd nav demogrāfiskā krīze, izglītības sabrukums vai veselības aprūpes kolaps, bet gan tas, ka Ādažu poligons ir pārpildīts. Steidzami vajag otru, lielāku, dārgāku!

Cik eleganti tas viss izskatās: mēs slēdzam skolas laukos, jo “nav naudas”, bet uzreiz atrodam 228 miljonus, lai uzbūvētu kazarmas ar sporta laukumu 1200 valsts aizsardzības dienesta zēniem un meitenēm (plus sabiedrotie, protams). Jo prioritāte skaidra — vispirms nodrošinām nāves rīkus un to apkalpotājus, tikai tad, ja kas atliek, varbūt kādam bērnam atvēlēsim vietu bērnudārzā. Vai kaut kam mazāk svarīgam, piemēram, onkoloģijas rindām saīsināšanai.

Un visjaukākais — viss tiek darīts mūsu drošībai. Jo, ziniet, ja mums nebūs mega-modernas bāzes ar ēdnīcu un medicīnas centru karavīriem, tad krievi noteikti uzvarēs... bet ja mēs to uzbūvēsim, bet bērni paliks bez skolas un vecie bez ārsta — nu ko, upuris drošības vārdā taču. Katrs upurēto skolu un ārstu rindas gaidīšanas mēnesis ir mazs ieguldījums mierā un mierinājumā, ka vismaz kazarmās būs silti un sporta zāle pie rokas.

Tāpēc pacelsim glāzi (protams, ne par bērnu nākotni, bet par militāro gatavību) un pateiksim paldies tiem, kuri spēj tik ātri sameklēt simtiem miljonu iznīcībai, bet tik grūti atrod naudu radīšanai un uzturēšanai. Jo patiesi — kam tad vajag nākamo paaudzi, ja nav skaidrs, vai tā vispār izdzīvos līdz nākamajam karam?

Brīnišķīga loģika. Vienkārši apbrīnojama. Turpinām tādā pašā garā — nākamais solis būs 500 miljoni jaunai munīcijas noliktavai, kamēr slimnīcās rindas stiepjas pa ielām. Jo drošība pirmajā vietā. Vienmēr. Pat ja tā maksā visu pārējo.