Valsti lēnām iznīcina. Turpinājums.

Ir kaut kas poētiski cēls tajā, kā mēs spējam vienlaikus būt nabagi un bagāti. Nabadzīgi tad, kad runa ir par skolām, autobusu dotācijām un bērnu iespējām nokļūt mājās. Un bagāti – kad jāceļ betona katedrāles ar stratēģisku nosaukumu “noliktavu komplekss”.

Kamēr kārtējā lauku skola aizver durvis ar klusu “optimizācijas” čīkstienu, mēs uzzinām, ka Nīkrāces pagasts drīzumā rotāsies ar aptuveni 100 miljonu eiro vērtu noliktavu kompleksu. Tas būs vēl viens lepns objekts līdzās citiem militāriem punktiem Kuldīgas novads teritorijā. Četri militārie objekti vienā novadā – tāds kā drošības kvartets. Gandrīz vai kultūras programma, tikai bez kultūras.

Un te rodas filozofiskais jautājums: vai bērnam vajag skolu, ja viņam ir drošība? Vai autobuss ir svarīgāks par noliktavu? Acīmredzot – nē. Autobuss ved uz skolu, bet noliktava ved uz nākotni. Vismaz tādu nākotni, kurā būs ko sargāt, pat ja nebūs, kas lasa, raksta vai kritiski domā.

Ironiski, ka vārds “attīstība” pēkšņi iegūst ļoti konkrētu formu – taisnstūrveida, no dzelzsbetona, ar perimetra apsardzi. Attīstība vairs nav bibliotēka vai jauna mācību programma. Tā ir žogs ar kustības sensoriem. Tā ir infrastruktūra, kas simbolizē prioritātes – ja nu kāds vēl šaubījās.

Varbūt mēs vienkārši esam pārāk sentimentāli. Mēs domājam, ka sabiedrības mugurkauls ir izglītība. Ka lauku autobuss nav luksuss, bet pamata vajadzība. Taču realitāte māca citādi: mugurkauls, izrādās, ir noliktava. Ar iespējami lielāku kvadratūru.

Un tomēr – ir kaut kas simboliski skaists šajā absurdā. Skolas tiek slēgtas, jo “nav bērnu”. Bērnu nav, jo nav darba un infrastruktūras. Autobusi tiek samazināti, jo “nav rentabli”. Bet noliktavas ir rentablas. Jo tās ir vajadzīgas. Jo tās rada drošības sajūtu. Sajūtu, ka mēs esam gatavi. Kaut kam.

Varbūt tas ir mūsu laikmeta stāsts: mēs taupām uz grāmatām, lai varētu atļauties sienas. Mēs aizveram klases, lai atvērtu angārus. Un tad ar nopietnu sejas izteiksmi sakām – tā ir stratēģija.

Filozofiski raugoties, absurds nav kļūda sistēmā. Tas ir sistēmas kulminācijas punkts. Kad sabiedrība spēj vienā elpas vilcienā pateikt: “Nav naudas bērniem” un “Ir 100 miljoni noliktavai”, tā vairs nav pretruna. Tā ir izvēle.

Un izvēles vienmēr ir vērtību spogulis.

Varbūt pēc gadiem kāds pēdējais skolēns, kurš vēl paspējis iemācīties domāt kritiski, uzrakstīs eseju par šo laikmetu. Par laiku, kad četras militāras būves vienā novadā šķita pašsaprotamas, bet viena lauku skola – pārlieku dārga greznība.