Valsts izzagšanas afēra #2 Rail Baltica

Mājas cēlāja uzvārds ir Dzelme. Stabili. Pakaļā. Šis apsurds sākas klusi, gandrīz nevainīgi. Cilvēks iecer divstāvu māju. Viņš uzzīmē projektu, sarunā arhitektu, ieliek pamatus, paceļ sienas. Viss notiek “kā vajag”. Tikai viena detaļa netiek slēpta – jau pašā sākumā ir skaidrs, ka otrajam stāvam naudas nav un, visticamāk, arī nebūs. Tomēr projekts netiek pārskatīts. Māja netop mazāka, pieticīgāka vai godīgāka. Tā top nepabeigta jau savā idejā.

Šajā brīdī apsurds kļūst par filozofisku kategoriju, nevis vienkārši sliktu plānošanu. Jo absurds nav tikai kļūda aprēķinos – absurds ir apzināta rīcība pretēji zināšanām. Tā ir izvēle darīt, zinot, ka rezultāts būs tukšs, kropls vai nepatiesi pabeigts. Cilvēks šajā stāstā nemaldās. Viņš zina. Un tomēr turpina.

Šāda māja kļūst par simbolu. Tā vairs nav par sienām un jumtu, bet par domāšanas veidu: izlikties, ka viss ir iespējams, kamēr kāds cits vēl maksā. Par cerību, ka “kaut kā jau būs”, ka varbūt otrajam stāvam nauda atradīsies vēlāk, ka nākotne izlabos to, ko tagadne apzināti ignorē. Tā ir ticība brīnumam, kas aizstāj atbildību.

Tieši šeit paralēle ar Rail Baltica projektu kļūst sāpīgi precīza. Arī tas ir uzsākts kā divstāvu māja bez naudas otrajam stāvam. Ambiciozs, skaists, ar Eiropas mēroga solījumiem, bet ar caurumiem pamatos, kas jau sākumā bija redzami. Projekts, par kuru sabiedrība tika pārliecināta ar vīzijām, nevis ar pilnīgu patiesību. Un kamēr pats projekts klibo, tā vadītāji staigā pa augšējiem “stāviem” – ar fantastiskām algām, stabilitāti un drošību, it kā māja būtu sen pabeigta.

Šeit absurds pārvēršas par cinismu. Jo parasta cilvēka nepabeigtā māja ir viņa paša problēma – viņš dzīvo pirmajā stāvā, zem neapmesta griestu betona, izjūtot katru kompromisu. Valsts projektos nepabeigtība netiek izdzīvota vienādi. Vieni maksā ar nodokļiem, uzticību un laiku, citi – nē. Citi saņem algu nevis par rezultātu, bet par procesa uzturēšanu. It kā pats būvniecības fakts jau būtu panākums.

Filozofiski raugoties, tas ir stāsts par meliem, kas tiek normalizēti. Nevis skaļiem, bet klusiem meliem – par to, ka var būvēt bez seguma, plānot bez atbildības un saukt to par attīstību. Tā ir kolektīva vienošanās neredzēt acīmredzamo. Jo atzīt, ka otrajam stāvam naudas nav, nozīmētu apstāties, mainīt projektu vai uzņemties vainu. Bet tas ir daudz grūtāk nekā turpināt būvēt un cerēt, ka sienas pašas kļūs par jumtu.

Un varbūt pats traģiskākais absurda aspekts ir tas, ka mēs pie tā pierodam. Nepabeigtas mājas kļūst par normu. Projekti bez seguma – par ikdienu. Mēs sākam dzīvot pirmajā stāvā un pārliecināt sevi, ka tā arī bija iecere. Ka otrs stāvs nemaz nebija tik vajadzīgs.

Taču absurds nepazūd. Tas vienkārši stāv virs mums – kā neuzcelts stāvs, kā tukša telpa, kurai bija jābūt, bet nekad nebūs. Un katru reizi, kad līst, mēs to jūtam.