Absurda attīstība: 5 % karaļvalsts budžeta uz altāra

Mūsu karaļvalsts ir pieņēmusi lēmumu. Nevis klusi, nevis kaunīgi – nē, ar triumfējošu skanējumu preses konferencēs un karogiem, kas plīvo kā asinīs samērcēti. Pieci procenti no visa budžeta. Pieci procenti no katras nodokļu maksātāja sviedru lāses. Pieci procenti no nākotnes. Un viss – “aizsardzībai”. 

Cik eleganti. Cik orveliski.

Jo “aizsardzība” ir tas maģiskais vārds, kas pārvērš naudu par svētumu. Tas pats vārds, kas liek mums klusēt, kad skolas paliek bez krītiņiem, bet kazarmas – ar jaunām bruņām. Tas pats vārds, kas liek ārstiem stāvēt rindā pie valsts kases, bet ģenerāļi jau rēķina, cik miljonu vēl jāpiešķir, lai “mēs būtu droši”. Droši no kā? No iedomāta ienaidnieka? No pašu bailēm? Vai vienkārši no saprāta?

Filozofiski raugoties, valsts ir vienošanās. Hobss to sauca par Leviatānu – briesmoni, kas aizsargā mūs no “visu karš pret visiem”. Bet mūsu Leviatāns ir kļuvis par kanibālu. Tas ēd pats sevi. Tas ņem no bērniem mācību grāmatas, no veciem cilvēkiem medikamentus, no slimnīcām skenerus – un met to visu liesmās, ko sauc par “kara mašīnu”. Un mēs to saucam par attīstību. Par “stratēģisko ieguldījumu”. Par “nacionālo interešu aizstāvēšanu”.

Kāds skaisti meli. Tie ir modē.

Ekonomika nav bezgalīga. Katrs eiro, kas aiziet uz patronu, ir eiro, kas neaiziet uz skolotāju algu. Katra raķete ir viena operācija, kas netiks veikta. Katrs “modernizācijas projekts” ir viens bērns, kas paliks bez kvalitatīvas izglītības un vēlāk – bez darba. Tas nav politisks viedoklis. Tas ir matemātika. Guns versus butter – tikai tagad sviests ir kļuvis par luksusu, bet lielgabali – par reliģiju.

Un tomēr viss notiek legāli. Skaisti. Ar parlamenta balsojumu, ar preses relīzēm, ar “ekspertu” analīzēm, kas skan kā psalmi. Orwell būtu lepns. Viņš taču zināja: totalitārisms nav tikai tanki ielās. Tas ir vārds “mēs”, ko saka “viņi”. Tas ir “miera nodrošināšana” caur karu. Tas ir “nākotnes aizsardzība” caur tagadnes iznīcināšanu.

Mēs nevis būvējam nākotni. Mēs to upurējam. Un visjaukākais – mēs to darām brīvprātīgi. Ar patriotisku uzplūdu krūtīs. Ar “visbeidzot mēs kļūstam nopietni” sajūtu. It kā nopietnība būtu sinonīms pašiznīcināšanai.

Kādreiz filozofi jautāja: kāda jēga valstij, ja tā neaizsargā cilvēka cienīgu dzīvi? Šodien atbilde ir vienkārša – nekāda. Bet mēs to vairs nejautājam. Mēs tikai skaitām procentus. Pieci. Desmit. Divdesmit. Kamēr kāds ģenerālis saņem jaunu ordeni, bet skolēns mācās pie sveces, jo budžeta naudas pietrūka pat elektrībai.

Tas ir mūsu laika traģikomēdija. Absurda attīstība. Lielisks, legāls, skaists veids, kā sagraut ekonomiku – un sevi pašu. 

Un visbriesmīgākais? Mēs to saucam par gudrību. 

Kara mašīna rūc. Skolas klusē. Medicīna gaida. 

Un Leviatāns smejas. Ar mūsu balsīm.