Apbrīnojamā zādzība

Ak, Itālija... Zeme, kur pat zagļi ir poēti. Pagājušajā nedēļā (precīzāk – naktī no svētdienas uz pirmdienu) četri maskās tērpti džeki ielauzās Manjāni-Rokas fonda villā netālu no Parmas un aiznesa līdzi trīs mazus, bet ļoti garšīgus mākslas gabaliņus: Renoir’a “Zivis”, Cézanne’a “Klusā daba ar ķiršiem” un Matisse’a “Odaliska terasē”.

Un tagad nopietni – es apbrīnoju šos tipus. Nevis par to, ka viņi nozaga (jo likums ir likums un māksla pieder visiem), bet par to, cik izdomas pilni un eleganti viņi to izdarīja.

Pirmkārt – viņi neizvēlējās kaut kādu lētu popmākslu vai mūsdienu instalāciju ar neonrozā flamingo. Nē. Viņi gāja tieši pēc franču impresieonistu un postimpresieonistu smukumiem. Renoir’a zivis, kas izskatās tik apetītlīgas, ka gribas tās apēst ar maizi. Cézanne’a ķirši – tik sulīgi, ka droši vien zagļi pa ceļam paši kādu apēda. Un Matisse’a odaliska terasē – sieviete, kas izskatās pēc tādas, kura zina, kā pavadīt saulainu pēcpusdienu ar vīnu rokā.

Otrkārt – viņi strādāja ātri. Daži avoti saka, ka viss noticis mazāk nekā trīs minūtēs. Trīs minūtēs! Normāls cilvēks tik ilgi izdomā, ko pasūtīt McDonald’s appā. Bet šie četri – maskās, profesionāli, klusi kā kaķi uz samta spilvena – ienāk, izvēlas tieši tos darbus, kas vislabāk izskatītos viņu izdomātajā “privātajā kolekcijā”, un prom.

Tas ir kā mākslas izstādes versija no “Okeāna vienpadsmit” – tikai bez Džordža Klūnija smaida un ar vairāk itāļu šarmu. Viņi nepaņēma visu, kas bija pie rokas. Viņi bija selektīvi. Tas liecina par gaumi. Par izglītību. Par to, ka kāds no viņiem droši vien lasījis mākslas vēstures grāmatas un saprot, ka Cézanne nav tikai “tas vecais ar āboliem”.

Un visbeidzot – humora moments: iedomājieties zagļa dzīvi pēc tam. Viņš sēž kādā slepenā villā Toskānā (vai, vēl labāk, Parīzē, lai būtu stilīgi), skatās uz Renoir’a zivīm un domā: “Nu jā... es tagad esmu cilvēks, kuram mājās ir oriģināls Renoirs. Bet es nevaru nevienam par to pastāstīt. Jo tad mani arestēs.” Tas ir traģiski komisks – būt īpašniekam vienam no skaistākajiem darbiem pasaulē un vienlaikus dzīvot kā bēglim, kurš nevar uzaicināt draugus ciemos uz “mākslas vakaru”.

Tāpēc es saku: bravo, izdomas bagātie vīri! Jūs atgādinājāt pasaulei, ka māksla joprojām spēj aizkustināt cilvēkus tik ļoti, ka viņi ir gatavi riskēt brīvību, lai to iegūtu tuvāk. Jūs izrādījāt, ka pat 21. gadsimtā ir cilvēki, kuri dod priekšroku īstiem otas triepieniem, nevis NFT pikseļiem.

Protams, ceru, ka gleznas drīz atradīsies un atgriezīsies pie savas īstās mājas – pie mums, parastajiem mirstīgajiem, kas var tās apbrīnot bez maskas un bez vainas apziņas.

Bet līdz tam – mazs aplauss par stilu, džeki. Jūs esat kā modernas laika zagļi, tikai bez laika mašīnas. Un tas ir... gandrīz skaisti.

Kā saka itāļi: *La vita è bella*. Pat tad, kad tā ir nedaudz noziedzīga un ļoti krāsaina.