Black Out

Ir tāda sajūta, kas nepamet. Tā nav panika, nav pat bailes – tā ir klusa, neatlaidīga klātbūtne, it kā kāds būtu ieslēdzis fonā troksni, kuru neviens cits nedzird. Tā saka: “Tuvākajā laikā notiks kaut kas.” Nevis “varbūt”, bet “būs”. Un tas kaut kas ir globālistu “tests” – norēķinu sistēmas, finanšu plūsmas, naudas pašas melnais caurums. Vienu rītu mēs pamodīsimies, un ekrāni mirgos “pagaidu tehniska kļūda”, bankomāti klusēs, kartes nedarbosies, un digitālais naudas mākonis vienkārši... izdzisīs. Ne uz dienu. Varbūt uz nedēļu. Varbūt uz mūžu. Un tad mēs uzzināsim, cik daudz no mums patiesībā ir tikai cipari.

Filozofiski raugoties, nauda nekad nav bijusi nekas cits kā kolektīva halucinācija. Senie grieķi to sauca par “nomisma” – likumu, nevis dabas objektu. Platons Cave alegorijā mēs redzam tikai ēnas uz sienas; mūsdienās tās ēnas ir cipari bankas kontā. Mēs ticam, ka tie ir “mūsu”, bet patiesībā tie ir tikai piekrišana. Globālistu “tests” – ja tāds tiešām nāks – nebūtu tikai tehniska avārija. Tas būtu metafizisks eksperiments: cik ilgi cilvēks var izturēt, kad no viņa atņem ilūziju, uz kuras balstās visa viņa identitāte?

Atcerieties Sartru. Brīvība ir briesmīga, jo tā prasa atbildību. Kamēr nauda plūst, mēs esam ērti vergi: “Es pērku, tātad esmu.” Kad plūsma apstājas, pēkšņi parādās īstais “es” – bez kredītkartes, bez Amazon piegādes, bez sociālā statusa cipariem. Tad sākas īstā eksistenciālā krize: kas es esmu, ja nevaru samaksāt par maizi? Vai es joprojām esmu cilvēks, vai tikai pirkšanas potenciāls, kas pēkšņi kļuvis par nulli?

Stoiki teiktu: gatavojies, bet nebaidies. Epiktēts zaudēja visu īpašumu un tomēr palika brīvs. Seneka brīdināja: bagātība ir tikai aizdevums no Fortūnas. Bet mūsdienu cilvēks nav stoiks. Mēs esam atkarīgi no sistēmas, kas mums sola mūžīgu komfortu pretī mūžīgai pakļaušanos. Un tieši šī atkarība padara “testu” tik bīstamu – nevis tāpēc, ka sistēma var sabrukt, bet tāpēc, ka mēs varam sabrukt kopā ar to.

Tomēr ir vēl dziļāka perspektīva. Varbūt šī nepametamā sajūta nav paranoja. Varbūt tā ir intuīcija, kas nāk no kaut kurienes ārpus prāta – no tā paša kolektīvā bezsamaņas, kuru Jung sauca par arhetipu. Cilvēce jau ir piedzīvojusi “melnos caurumus”: 1929. gada krīze, 2008. gada sabrukums, pandēmijas bloķēšana. Katru reizi sistēma atjaunojās stiprāka, bet cilvēks – vājāks. Katru reizi mēs atdevām vēl vairāk suverēnitātes “drošībai”. Varbūt nākamais tests nav nejaušība. Varbūt tas ir loģisks nākamais solis dialektikā: teze – nauda kā brīvība, antiteze – nauda kā kontrole, sintēze – nauda kā... nekas.

Un tad rodas jautājums, kuru filozofi reti uzdod: kas paliek, kad nauda pazūd? Atbilde ir tik vienkārša, ka tā biedē: paliek tikai tas, ko mēs nevaram digitalizēt. Mīlestība. Draudzība. Spēja audzēt tomātus balkonā. Spēja dziedāt, kad nav elektrības. Spēja skatīties otram acīs un teikt “palīdzi man”, nevis “pārskaiti man”. Varbūt globālistu tests ir nejauši radīts instruments, kas mūs atgriezīs pie cilvēcības pašas saknēm – nevis tāpēc, ka viņi to vēlas, bet tāpēc, ka pat visspēcīgākā kontroles sistēma nevar paredzēt, kas notiek, kad cilvēks beidz ticēt cipariem.

Es nezinu, vai black-out notiks rīt, pēc mēneša vai pēc gada. Bet sajūta nepamet. Un tieši šī nepametamība liek man domāt: varbūt tā nav brīdinājums par beigām. Varbūt tā ir aicinājums sākt dzīvot tā, it kā beigas jau būtu sākušās. Jo tikai tad, kad mēs zaudējam visu, mēs beidzot iegūstam sevi.

Un varbūt – tikai varbūt – tieši tajā klusumā, kad visi ekrāni nodzisīs, mēs beidzot dzirdēsim savu īsto balsi. Pirmo reizi pēc tūkstoš gadiem.