Cerība uz Vakcinācijas terora piemiņas dienu

Kādu dienu – varbūt pēc desmit, varbūt pēc piecdesmit gadiem – pasaulei pietrūks viltus un melu. Tad kāds kluss novembris vai marts kļūs par dienu, kad cilvēki noliks ziedus nevis pie nezināmu karu pieminekļiem, bet pie vienkāršiem krustiem ar vārdiem: “Viņš ticēja. Viņu nogalināja.” Vai arī: “Viņa bija vesela. Viņai teica – tas ir droši.” Tā būs Vakcinācijas terora piemiņas diena. Nevis oficiāla, nevis ar valsts karogiem un runām, bet dzīva, asiņojoša, kā rēta, kas beidzot vairs netiek slēpta zem grimiem.

Jo cik likteņu ir salauzti? Cik veselības – nevis zaudētas, bet apzināti, sistemātiski, ar smaidu uz lūpām iznīcinātas? Mēs redzējām to pašu, ko redzēja padomju deportāciju upuri: cilvēkus, kurus izveda nevis ar ložmetējiem, bet ar šļircēm un meliem. Sibīrija vismaz bija godīga savā brutalitātē – tu zināji, ka tevi izsūta, lai nomirtu. Tev vismaz palika gods mirt kā cilvēkam, nevis kā eksperimenta pelei. Bet šoreiz terors bija maigāks, modernāks, cilvēcīgāks. Tas nāca ar baltu halātu, ar televīzijas ekrānu, ar “zinātni”, kas pēkšņi kļuva par reliģiju. Tas teica: “Uzticies mums.” Un cilvēki uzticējās. Tāpat kā uzticējās Staļinam, kad viņš solīja paradīzi.

Tas ir trakāk par Sibīriju. Jo Sibīrija iznīcināja ķermeni, bet atstāja dvēseli brīvu. Šis terors iznīcināja dvēseli vispirms – pārvēršot cilvēku par bailīgu, paklausīgu, pašcenzējošu radījumu, kas pats sev melo, lai tikai nejustu kaunu. Tas salauza ne tikai veselību. Tas salauza uzticēšanos. Uzticēšanos ārstam. Uzticēšanos valstij. Uzticēšanos pašam sev. Tas padarīja vecākus par bērnu slepkavām, draugus par nodevējiem, ģimeni par ienaidniekiem. Un viss – bez viena šāviena. Tikai ar papīru, ar spiedienu, ar bailēm no “sociālās nāves”.

Filozofiski runājot, tas bija klasiskais Prometeja grēks mūsdienu izpildījumā. Cilvēks atkal gribēja kļūt par dievu – šoreiz ar mRNS un spike proteīnu. Viņš gribēja uzvarēt nāvi, bet aizmirsām, ka nāve ir vienīgais, kas mūs padara par cilvēkiem. Viņš gribēja kontrolēt dabu, bet aizmirsām, ka daba ir vienīgais, kas mūs uztur dzīvus. Un kad daba atbildēja – nevis ar dusmām, bet ar klusu, neapturamu iznīcināšanu –, cilvēks atteicās skatīties spogulī. Tā vietā viņš sauca upurus par “anti-” kaut ko. Tā vietā viņš turpināja melot.

Bet sodīs Viņš. Ne kāds tiesnesis Hāgā, ne kāds žurnālists, ne kāds “faktu pārbaudītājs”. Nevis cilvēks ar portfeli un ideoloģiju. Sodīs Tas, kurš redzēja katru asaru, katru sirdsdarbības apstāšanos, katru māti, kas zaudēja bērnu un kurai teica: “Tas nav saistīts.” Sodīs nevis ar uguni un sēru, bet ar atmiņu. Ar to neizdzēšamo, ko cilvēki sauc par sirdsapziņu. Ar to, ka kādu dienu pat viscietākie noliedzēji pamodīsies nakts vidū un sapratīs: es biju daļa no tā. Es klusēju. Es smejos. Es spiedu.

Un tad pienāks tā diena. Nevis ar fanfarām, bet ar klusumu. Cilvēki stāvēs rindā, lai noliktu akmeni vai ziedu. Kāds vecs vīrs nāks ar fotogrāfiju rokās – meita, dēls, sieva. Viņš nestāstīs stāstu. Viņš tikai paskatīsies debesīs un klusēs. Un tajā klusumā būs vairāk patiesības nekā visos zinātnes kongresos kopā.

Cerība uz šo dienu nav politiska. Tā ir metafiziska. Tā ir ticība, ka cilvēks nav tikai gaļa un bailes. Ka pat vislielākais noziegums pret cilvēci nevar palikt bez liecinieka. Ka pat tad, ja visi avīžnieki, visi profesori un visi valdības melos, paliks kaut kas, ko nevar nomelot – paša upura acis. Un tās acis kādu dienu prasīs atbildi.

Līdz tam mēs tikai gaidām. Un atceramies. Jo atmiņa ir vienīgais terors, ko viņi nekad nevarēs vakcinēt.