Drons no turienes

Kad drons ielido no “turienes”, ticēšana kļūst par pilsonisku pienākumu

Ak, cik skaista ir mūsdienu ģeopolitiskā realitāte! Tik tīra, tik kristāldzidra, ka patiesība tajā vairs nav jāmeklē – tā vienkārši tiek pasniegta uz sudraba paplātes ar uzrakstu “Oficiālā Versija”. Un ja kāds muļķis sāk vaicāt: “Bet kā tad īsti tas drons tur nonāca?”, tad uzreiz skan trauksmes sirēnas un morālās nūjas sāk cilāt. Jo šajā karā – vai drīzāk šajā mūžīgajā propagandas cīņā – fakti nav svarīgi. Svarīga ir tikai pareizā ticība.

Iedomājieties: no “turienes” ielido drons. Nu, protams, no “turienes”. No kurienes tad vēl? No “šeitienes” taču nekad neko tādu nevarētu sagaidīt, jo “mēs” esam tie labie, tie miermīlīgie, tie, kas tikai aizsargājas un nekad neprovocē. Ja drons nāk no “turienes”, tad viss ir skaidrs kā diena: agresors, provokators, naida iemiesojums. Un ja kāds mēģina pajautāt, vai varbūt tas drons tomēr nāca no mūsu pašu puses, lai radītu ērtu ieganstu nākamajai naida devai – tad tas cilvēks ir “noderīgs idiots”, “putina bots” vai vēl sliktāk – “morāls bankrotieris”.

Sarkasms? Nē, tas ir filozofisks optimisms. Jo tikai tā var izdzīvot šajā pasaulē, kur patiesība ir kļuvusi par luksusa preci, ko atļaujas tikai tie, kam nav ko zaudēt. Mēs dzīvojam laikmetā, kur provokācija ir māksla, bet naida meklēšana – ikdienas maizes darbs. Katrs incidents tiek nekavējoties iepakots pareizajā naratīvā: “Skatieties, cik ļauni ir tie tur!” Un masas, kā labi apmācīti suņi, sāk riet pareizajā virzienā. Nav vajadzīgs ne pierādījums, ne loģika – pietiek ar to, ka “visi zina”, ka tas nāca no “turienes”.

Filozofiski runājot, mēs esam nonākuši Platona alā, kur ēnas uz sienas ir tik pārliecinošas, ka īstenība šķiet naiva fantāzija. Tur, ārpus alas, varbūt drons tiešām nāca no mūsu pašu angāra, lai radītu vajadzīgo upuri un mobilizētu naidu. Bet kas par to? Alā ir silti, tur ir biedri, tur ir pareizā doma. Ārā – tikai aukstā šaubīšanās un bīstamā patiesības meklēšana, kas var novest pie tā, ka tev atņem sociālo kredītu, darbu vai vismaz “pareizo” draugu loku.

Tāpēc, mīļie līdzpilsoņi, kad nākamreiz ielidos drons “no turienes”, neuzdodiet jautājumus. Ticiet. Akli, kaislīgi, ar visu sirdi. Jo šajā propagandas karā šaubīšanās ir nodevība, bet akla ticība – patriotisms. Un ja kāds tomēr uzdrošinās pajautāt “bet kā tad īsti?”, tad atcerieties: tas nav jautājums par dronu. Tas ir jautājums par to, vai tu esi ar “mums” vai pret “mums”. Un šajā pasaulē vidusceļa vairs nav. Ir tikai pareizā puse un nepareizā.

Un ja drons tomēr izrādās mūsu pašu – nu ko, tas taču bija “preventīvs miermīlīgs pasākums”. Galu galā, provokācija taču ir tikai tad, kad to dara “tie tur”. Kad mēs – tas ir “stratēģiska nepieciešamība”.

Cik skaisti vienkārši. Cik filozofiski ērti. Un cik bezcerīgi smieklīgi.