Idiotisms kā Mūkusalas promenādes betona traģikomēdija

Reiz kāds gudrs vīrs teica: “Idiotisms nav tas, ka tu kļūdījies. Idiotisms ir tas, ka tu kļūdījies, zinādams, ka kļūdīsies, un tomēr turpināji, jo sistēma to pieļāva.” Šodien Rīgā, Mūkusalas ielas promenādē, mēs redzam šo tezi iemūžinātu betonā – burtiski. Zemākas stiprības klases betons margu pamatos. Nevis kaut kur nomalē, bet pašā pilsētas sirdī, tur, kur cilvēki staigā, bērni skraida un tūristi fotografē “eiropeisko” Rīgu. Autoruzraugs, būvuzraugs un būvnieks tagad oficiāli atzinuši: neatbilstošs. Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departaments to paziņoja Satiksmes un transporta lietu komitejā. Un viss. Punkts. Nevis “mēs esam šokēti”, bet vienkārši – “jā, mēs to izdarījām”.

Šis nav tikai būvniecības kļūda. Tas ir filozofisks manifests. Tas ir mūsu laikmeta garīgais autoportrets, ielietots C12/15 betonā tā vietā, kur vajadzēja C25/30 vai augstāku. Un tas sāp nevis tāpēc, ka betons ir vājš (lai gan tas ir), bet tāpēc, ka tas atklāj dziļāku, eksistenciālu vājumu – kolektīvo idiotismu, kas mūsdienās maskējas zem “procedūrām”, “atbildības sadales” un “Eiropas standartiem”.

Padomāsim par to. Senie grieķi idiotu sauca par *idiōtēs* – cilvēku, kurš dzīvo tikai savā privātajā sfērā, ignorējot polis. Mūsdienu idiots vairs nav vientuļš. Viņš ir sistēmas produkts. Viņš ir komiteja. Viņš ir tenders. Viņš ir “atbilstoši normatīvajiem aktiem”. Mūkusalas gadījumā idiots nav viens būvnieks, kurš “aizmirsīs” pasūtījumu. Idiots ir viss ķēdes mehānisms: projekta autori, kas neuzrakstīja precīzu tehnisko specifikāciju; uzraugi, kas parakstīja, neapskatot; dome, kas maksāja par to, ko zināja, ka ir slikti. Un tagad – visi kopā atzīst “neatbilstību”. Neviens nav vainīgs. Visi ir “procesā”.

Šeit slēpjas īstais filozofu akmens: mūsdienu cilvēks ir zaudējis spēju būt atbildīgs par savu rīcību, jo atbildība ir izkliedēta tik plānā kārtā kā margu betons. Heidegers to sauca par *das Man* – “viņi”. Viņi būvēja. Viņi apstiprināja. Viņi tagad atzīst. Bet “viņi” nekad nenes sodu. “Viņi” vienkārši raksta protokolu un turpina būvēt nākamo promenādi. Idiotisms kļūst par institucionālu normu. Tas ir ērti. Tas ir droši. Tas ir mūsdienīgs.

Un vai nav ironiski? Mēs dzīvojam laikmetā, kad mākslīgais intelekts raksta dzeju, bet cilvēks joprojām nespēj pareizi ieliet betonu. Mēs runājam par ilgtspējību, zaļo kursu un “nākamajām paaudzēm”, bet nevaram nodrošināt, lai marga nenogāztos uz pirmā stiprāka vēja. Tas nav tehnisks jautājums. Tas ir metafizisks. Tas ir par to, kā mēs esam zaudējuši saikni ar *techne* – nevis kā ar “tehnoloģiju”, bet kā ar mākslu būt cilvēkam pasaulē. Senie romieši būvēja akveduktus, kas stāv vēl šodien. Mēs būvējam promenādes, kuras jau pirms nodošanas ekspluatācijā ir gatavas sabrukt.

Šī betona epizode ir skarbs atgādinājums: idiotisms nav nejaušība. Tas ir izvēle. Izvēle neprasīt vairāk. Izvēle neuzņemties risku pateikt “nē”. Izvēle slēpties aiz papīriem. Un visbīstamākais – izvēle pierast. Jo, kad tu pierod pie tā, ka promenāde ir būvēta ar “mazliet vājāku” betonu, tu pierod arī pie tā, ka slimnīca ir būvēta ar “mazliet vājāku” ētiku, skola – ar “mazliet vājāku” izglītību, valsts – ar “mazliet vājāku” mugurkaulu.

Filozofiski runājot, Sokrāts teiktu: “Neatzīstot savu nezināšanu, mēs paliekam idioti.” Mūkusalas promenāde mums rāda ne tikai nezināšanu, bet kaut ko sliktāku – apzinātu nezināšanu. Mēs zinām, ka betons ir vājāks. Mēs to atzīstam oficiāli. Un tomēr… nekas. Tā ir mūsdienu traģēdija: nevis tas, ka mēs kļūdāmies, bet tas, ka mēs kļūdāmies un turpinām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Tāpēc nākamreiz, kad staigāsiet pa Mūkusalas promenādi un sajutīsiet, ka marga nedaudz “elpo”, neuztveriet to tikai kā būvniecības kļūdu. Uztveriet to kā filozofisku brīdinājumu. Kā mūsu laikmeta epitāfiju, iemūžinātu zemākas stiprības betonā.

Un ja kāds jautās: “Kāpēc tas notiek?” – atbildiet vienkārši:  

Tāpēc, ka mēs esam idioti. Kolektīvi. Institucionāli. Un lepni par to.

Betons melo tikai tad, kad mēs paši sev melojam. Un Mūkusalas promenāde šobrīd kliedz patiesību skaļāk nekā jebkura komiteja.