Lielais Brālis sāk ar klases zvanu

Saeima ceturtdien pieņēma grozījumus Izglītības likumā: no 1. līdz 9. klasei mobilie tālruņi skolās aizliegti. Iepriekš tas attiecās tikai līdz 6. klasei. Tagad robeža pārcelta. Oficiālais arguments – drošība, koncentrēšanās, vienlīdzība. Patiesais mehānisms ir vienkāršāks: agrīna pakļaušana.

Orvels to sauca par 1984. gadu. Mēs to saucam par ikdienu. Lielais Brālis neuzbrūk ar tankiem. Viņš sāk ar noteikumu, kas šķiet saprātīgs. Pirmkārt – bērniem. Bērni ir mazākie, vājākie, visvieglāk apstrādājami. Viņiem vēl nav juridisko tiesību, vēl nav politiskās balss. Tieši tāpēc viņi kļūst par pirmo ķieģeli.

Katrs aizliegums ir ķieģelis. Pink Floyd to dziedāja jau 1979. gadā: „We don’t need no education… All in all it’s just another brick in the wall.” Skola, kas aizliedz telefonu, nevis māca domāt, bet māca paklausīt. Telefons nav tikai ierīce. Tas ir personīgais logs uz pasauli – uz vecākiem, uz draugiem, uz alternatīvu informāciju. Kad to atņem, tu mācies, ka tava griba nav svarīga. Ka ārējā vara zina labāk. Ka tavs ķermenis un tavs prāts pieder sistēmai no rīta līdz pēcpusdienai.

No 1. klases. Nevis no 10., kad cilvēks jau tuvojas pilngadībai. No 1. Tas ir apzināts. Tas ir plāns. Jo jo agrāk tu iemācies, ka privātums ir privilēģija, ko valsts var atņemt „labā” vārdā, jo ātrāk tu kļūsti par perfekti funkcionējošu ķieģeli. Bez protestiem. Bez jautājumiem. Bez atmiņas par to, ka reiz tev bija tiesības uz savu kabatu.

Filozofiski tas ir klasisks panoptikona sākums. Nav vajadzīgs pat reāls uzraugs – pietiek ar iespēju, ka kāds var pārbaudīt. Bērns iemācās uzvesties tā, it kā viņu vienmēr skatītos. Vēlāk tas pats mehānisms pārceļas uz darba vietu, uz sociālo tīklu, uz veselības datiem. Lielais Brālis neuzsāk kontroli ar likumu par pieaugušajiem. Viņš to uzsāk ar likumu par bērniem.

Jo bērni nekad neaizmirst pirmo aizliegumu.

Mēs varam saukt to par drošību. Varām saukt par izglītību. Bet vārds paliek vārds: kontrole. Un pirmais ķieģelis jau ir ielikts. Klusi. Bez patosa. Vienkārši – vēl viens noteikums. Vēl viens mūris. Vēl viens mazs cilvēks, kas mācās: „Es neesmu īpašnieks. Es esmu daļa.”