Mūsu lielais rudens izrāviens: balsis skaitīsim ar rokām AI laikmetā

Ceturtdien Saeimas deputāti, kā īsti demokrātijas sargi, galīgajā lasījumā pieņēma Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) rosinātos grozījumus. Rudenī, 15. Saeimas vēlēšanās, balsis skaitīs manuāli. Ar rokām. Pa vienai papīra lapiņai. Kamēr pārējā civilizētā pasaule (un pat daļa trešās) jau sen izmanto skenerus, blokķēdes, AI pārbaudes un vismaz svītrkodus, mēs Latvijā izvēlamies īsto ceļu – atpakaļ pie cilvēka rokas, zīmuļa un nakts maiņas.

Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām.

Iedomājieties: mēs dzīvojam laikmetā, kur Smart-ID ļauj balsot no dīvāna, sejas atpazīšanas kameras atpazīst tevi ātrāk nekā tavs dzīvesbiedrs, bet balsu skaitīšanai uzticamies... cilvēka acīm un pirkstiem, kas noguruši pēc astoņām stundām iecirkņa krēslā. Tas nav tehnoloģiju noraidījums. Tas ir filozofisks statements. Mēs pasludinām: cilvēks ir pārāks par mašīnu, vismaz tad, kad runa ir par varas sadali. Mašīnas var kļūdīties? Jā. Bet cilvēki – nekad. Vai vismaz kļūdas būs mūsu pašu, latviskās, ar siltu cilvēcisku pieskārienu.

Platons savā "Valstī" sapņoja par filozofu ķēniņiem. Mēs ejam tālāk – mēs gribam filozofu skaitītājus. Iedomājieties ainu: vēlēšanu nakts, pulkstenis rāda trīs no rīta, komisijas loceklis ar brillēm uz deguna un termoss kafijas blakus rūpīgi pārlasa katru "plusiņu" pie kandidāta vārda. Blakus sēž novērotāji no visām partijām, kas uzmanīgi seko, lai neviens nejauši neaizmirstu, ka + ir +, bet × ir nederīgs. Tas ir īsts Sokrata dialogs reāllaikā: "Vai šī atzīme ir derīga? Ko īsti nozīmē 'nedaudz aizkrāsots'?" Filozofija dzīva un elpojoša, nevis auksta algoritma izspļauta Excel tabula.

Protams, skeptiķi čukstēs: "Bet AI laikmets, bet blokķēde, bet Igaunija jau sen balso tiešsaistē..." Ak, tie naivie. Viņi nesaprot, ka tehnoloģijas ir hibrīddraudzes instruments. Kāds var ielauzties sistēmā, mainīt ciparus – un neviens nepamanīs. Bet roku skaitīšana? To nevar uzlauzt ar DDoS uzbrukumu. To var tikai "uzlauzt" ar nogurušu cilvēka kļūdu, bet tāda kļūda ir caurspīdīga. To var redzēt, par to var strīdēties līdz rītausmai. Tā ir caurspīdīguma augstākā forma – lēna, sāpīga, bet cilvēciska.

Filozofiski raugoties, tas ir atgriešanās pie Aristoteļa vidusceļa. Ne pārāk tehnoloģiski (jo tad mēs zaudējam kontroli), ne pārāk primitīvi (jo tad mēs paliekam viduslaikos). Mēs esam atraduši zelta vidusceļu: viduslaiki ar modernu birokrātiju. Balsis skaita ar rokām, bet protokolu pilda Excelī. Perfekti.

Un cik skaisti tas izskatīsies statistikā. Latvija – valsts, kur demokrātija joprojām ir roku darbs. Kamēr Silīcija ielejā runā par neirotīkliem, mēs runāsim par neiroloģisko nogurumu iecirkņa komisijās. Kamēr citas valstis lepojas ar 99,9% precizitāti sekundēs, mēs leposimies ar to, ka rezultātus uzzināsim... nu, kad uzzināsim. Jo īsta demokrātija nav ātra. Īsta demokrātija ir pacietīga. Īsta demokrātija gaida, kamēr pēdējais "plusiņš" ir saskaitīts un apstiprināts ar trīs zīmogiem.

Tas nav solis atpakaļ. Tas ir dziļš filozofisks lēmums par to, kas īsti ir uzticēšanās. Nevis algoritmam, kas rakstīts kaut kur mākonī, bet blakus sēdošajam kaimiņam, kurš vismaz var paskaidrot, kāpēc tieši šī zīme tika atzīta par nederīgu. Cilvēcība uzvar mašīnu. Vismaz uz vienu vēlēšanu nakti.

Tāpēc, mīļie latvieši, sagatavojieties rudenim. Paņemiet termosu, pacietību un, iespējams, magnēto zīmuli. Demokrātija nāk ar rokām. Un tā ir brīnišķīga. Vai vismaz... ļoti, ļoti cilvēciska.

Vivat manuālā skaitīšana! Jo nekas nav tik uzticams kā noguris cilvēks pulksten trijos no rīta, kurš zina, ka rīt par to visu lasīs avīzēs. 

Tas ir mūsu izrāviens. Patiešām.