Puškins vai Čehovs?

Politiskā realitāte arvien mazāk līdzinās demokrātiskai diskusijai un arvien vairāk — rūpīgi režisētai izrādei, kur sabiedrībai tiek piešķirta skatītāja un reizē statistu loma. Skatuves centrā tiek izrakts viens krievu dzejnieks, simboliski aprakts, pasludināts par vēsturiska ļaunuma iemiesojumu. Tauta aplaudē. Morālā spriedze uz brīdi tiek izlādēta. Rodas sajūta, ka notikusi attīrīšanās.

Taču tajā pašā laikā cits tās pašas kultūras pārstāvis mierīgi turpina dzīvot institūcijās, repertuāros un pilnās skatītāju rindās. Neviens nesatraucas. Neviens neprasa konsekvenci. Un tieši šeit kļūst skaidrs — runa nekad nav bijusi par principiem.

Runa ir par politisku tehnoloģiju.

Kad režīmam pietrūkst ekonomisku panākumu, sociālas stabilitātes vai pārliecinošas nākotnes vīzijas, tas sāk ražot konfliktu. Jo sabiedrību visvieglāk pārvaldīt nevis ar argumentiem, bet ar bailēm un morālu sašutumu. Tiek radīts ienaidnieks — vienkāršots, simbolisks, nekustīgs. Ideāli, ja tas ir miris dzejnieks vai bronzas figūra, kas nespēj atbildēt.

Šis ienaidnieks nav reāls drauds. Tas ir politiski konstruēts objekts, uz kura iespējams projicēt neapmierinātību, dusmas un nedrošību. Kamēr sabiedrība strīdas par pieminekļiem, tā mazāk jautā par varu, kompetenci vai atbildību. Simbolu kari aizstāj reālu politiku.

Absurdākais ir tas, ka šī selektīvā cīņa pati kļūst par propagandas formu. Tiek radīta ilūzija par drosmīgu pretošanos, lai gan patiesībā notiek drošākais iespējamais konflikts — cīņa ar pagātni, kas nevar pretoties. Vienu autoru pasludina par impērijas balsi, kamēr citas tās pašas impērijas kultūras struktūras turpina funkcionēt bez mazākā satricinājuma.

Tas nav nejaušs haoss. Tā ir disciplinēta nekonsekvence.

Sabiedrībai tiek piedāvāts morāls rituāls: piedalīties simboliskā sodīšanā, lai nebūtu jāuzdod sistēmiski jautājumi. Jo īsta konsekvence būtu bīstama — tā prasītu analizēt ne tikai pieminekļus, bet institūcijas, finansējumu, kultūras politiku un pašu kolektīvo līdzdalību. Vieglāk ir nojaukt statuju nekā atzīt, ka propaganda dzīvo arī komfortā, ieradumā un estētiskā pieradumā.

Režīms šādā brīdī pat neuzspiež ideoloģiju tieši. Tas vienkārši rada atmosfēru, kurā sabiedrība pati sāk pieprasīt ienaidniekus. Jo bez ienaidnieka kļūst redzams tukšums — argumentu trūkums, stratēģijas neesamība, nākotnes migla.

Un tā pilsēta dzīvo paradoksā: viens dzejnieks tiek aprakts politiskas šķīstīšanās vārdā, kamēr cita kultūras klātbūtne tiek ignorēta, jo tā netraucē naratīvam. Taisnīgums kļūst selektīvs, morāle — instrumentāla, bet propaganda — gandrīz neredzama.

Visradikālākais šajā stāstā nav pieminekļu krišana. Visradikālākais ir tas, ka sabiedrība sāk uztvert šo mākslīgi radīto konfliktu kā dabisku realitāti — un brīvprātīgi piedalās izrādē, kuras scenāriju nav rakstījusi pati.