Rail Baltic naudas caurais maiss

Filozofiskais Sarkasms: Pārdomas par Rail Baltica un valdības izlikšanās mākslu.

Ah, nauda – tas mūžīgais filozofiskais mīklas gabals, kas plūst kā upe caur pirkstiem, bet nekad nepaliek rokās. Senie grieķi, piemēram, Sokrats, mācīja, ka patiesa bagātība slēpjas zināšanās, nevis zeltā, bet mūsu laikmetā, šķiet, zināšanas ir tikai instruments, lai izšķērdētu to zeltu ar lielāku entuziasmu. Iedomājieties: nauda kā cauraiss maiss, kurā ielej miljardus, bet ārā izplūst tikai tukši solījumi un betona stabi, kas stāv kā vientuļi filozofi Daugavas krastā, gaidot savu eksistenciālo krīzi. Un te nu mēs esam, 2026. gadā, kad Rail Baltica projekts – tas grandiozais Eiropas sapnis par ātrgaitas dzelzceļu – kļuvis par perfektu metaforu šai absurda teātra izrādei.

Filozofiski runājot, Rail Baltica ir kā Sisifa akmens: mēs to velkam augšup pa kalnu, bet tas vienmēr noripo atpakaļ, pa ceļam paņemot līdzi mūsu nodokļu maksātāju eiro. Sākotnēji solītās izmaksas? Kaut kādi nieka miljardi. Bet tagad? Eiropas Revīzijas palāta ziņo, ka pēc otrā posma izmaksas pārsniegs 23,8 miljardus eiro, un tas ir tikai sākums. Tas ir astoņas reizes vairāk nekā sākotnēji plānots! Kavēšanās? Protams, līdz 2030. gadam neizdosies pabeigt pat pirmo kārtu, un Latvijai vajadzēs vēl vismaz 4 miljardus eiro, lai aizpildītu iztrūkumu. Bet neuztraucieties, 2026. gadā mēs "apgūsim" 260 miljonus eiro – vārds "apgūt" šeit skan kā eifēmisms par "iztērēt uz kaut ko, kas varbūt kādreiz būs". Filozofiski, tas ir kā Kanta kategoriskais imperatīvs: dari to, kas jādara, bet dari to lēni un dārgi, lai visi redzētu centienus.

Un tagad, kulminācija šajā sarkastiskajā simfonijā: Premjerministre Evika Siliņa rosina lemt par divām dienesta pārbaudēm saistībā ar Rail Baltica īstenošanu. Ak, cik cēli! Viena pārbaude Finanšu ministrijas vadībā, lai izvērtētu RB Rail iepirkumu – jo, protams, iepirkumi ir tas, kur nauda pazūd kā burvju trikā. Otra – Ekonomikas ministrijas rokās, lai "ieviestu skaidrību" par nepabeigtajiem tilta balstiem Daugavā un estakādi Mārupē. Izliekas, ka kaut ko dara, vai ne? Tas ir kā Nīčes "mūžīgā atgriešanās" – problēma rodas, nauda plūst, tad nāk pārbaude, kas rada ziņojumu, kas rada jaunu problēmu, un cikls turpinās. Bet patiesībā? Tas ir tikai teātris, lai sabiedrība noticētu, ka "režīms" (kā mēs to mīļi saucam) ir modrs un atbildīgs. "Sabiedrībai jāzina patiesība!" – saka Siliņa. Bet kāda patiesība? Ka nauda turpina plūst caurā maisā, bet mēs izliekamies, ka šujam to ciet ar birokrātiskiem diegiem?

Filozofiski, tas viss atgādina Epikūra hedonismu: īstermiņa prieks no solījumiem par ātrgaitas vilcieniem, bet ilgtermiņa sāpes no tukšām kabatām. Vai varbūt tas ir stoicisms – pieņem to, ka projekts ir "morāli novecojis", kā daži saka, ar ātrumu, kas neatbilst mūsdienu standartiem. Bet sarkastiski? Tas ir lieliski! Kamēr miljardi izplūst, valdība rosina "pārbaudes", kas, visticamāk, novedīs pie jaunas komisijas, kas ierosinās jaunas pārbaudes. Un mēs, nodokļu maksātāji, sēžam kā Platona alā, skatoties ēnas uz sienas, domājot, ka tas ir progress.

Beigās, varbūt Rail Baltica nekad netiks pabeigts – tas būs mūžīgs filozofisks simbols tam, kā nauda plūst, bet nekur neaizplūst. Un režīms? Tas turpinās izlikties, ka dara. Jo, kā teica Kamī, absurdā ir jādzīvo, nevis no tā jābēg. Tikai žēl, ka tas maksā miljardus.