Aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas.

Atkal. Atkal Latvija pierāda, ka tā ir maza, bet ne tāpēc, ka teritorija. Tā ir maza domāšanā. Mazspējīga rīkoties kā pieaugusi valsts 21. gadsimtā. Kā vārdā?

Uzņēmuma Bolt kopbraukšanas biznesa vadītāja Latvijā intervijā atklāti pateica to, ko visi jau sen saprot, bet neviens neuzdrošinās izrunāt skaļi: lielākā sāpe ir aizliegums komercpārvadājumos izmantot līzinga automašīnas. Igaunijā un Lietuvā tādu idiotismu nav. Tur cilvēki var strādāt, pelnīt, attīstīt pakalpojumu. Latvijā – nevar. Jo kāds birokrāts ar zelta zīmuli un tukšu galvu reizē nolemis, ka līzings ir “pārāk riskants”. 

Iedomājieties absurda teātri. Tu vari līzingā ņemt traktoru, lai artu zemi. Vari līzingā ņemt datoru, lai rakstītu programmas. Vari līzingā ņemt pat tējkannu, lai vārītu ūdeni birojā. Bet automašīnu, ar kuru pārvadā cilvēkus un pelni naudu? Nē. Tas ir “komercpārvadājums”. Tur jābūt “īpašumam”. Kā 19. gadsimtā. Kā padomju laikos, kad viss piederēja valstij un privātais bija aizdomīgs.

Šī nav tikai transporta nozares problēma. Šī ir filozofiska diagnoze Latvijas valstij.

Mēs dzīvojam laikā, kad kapitāls ir kustīgs, kad ekonomika balstās uz piekļuvi, nevis uz īpašumu. Līzings ir modernā īpašuma forma – tā ir brīvība izmantot resursus bez tam, lai tos uzreiz nopirktu. Tas ir kapitālisma genijs: ļauj cilvēkam sākt no nulles, riskēt, augt. 

Bet Latvija saka: nē. Mēs gribam, lai tu vispirms būtu bagāts, tad varēsi strādāt. Klasiska apgriezta loģika. Vispirms panākumi, tad iespēja.

Filozofiski tas ir briesmīgi skaisti ilustrēts. Kāds teica, ka birokrātija ir tirānija bez tirāna. Te nav viena ļauna vīra ar ūsām. Te ir sistēma, kas pati sevi baro ar aizliegumiem. Katrs jauns ierobežojums rada jaunu pārbaudes komisiju, jaunu inspekciju, jaunu “drošības” mehānismu. Un aiz visa tā stāv viena vienīga patiesība: bailes no brīvības. Bailes, ka cilvēks pats izlems, kā pelnīt. Bailes, ka vecie taksometru mafiozi zaudēs monopolu. Bailes, ka Igaunija un Lietuva atkal būs priekšā, bet mēs paliksim “tradicionālie” un “drošie” – tas ir, nabadzīgie un stagnējošie.

Vai lokālie vietvalži ir kangari? Jā. Bet ne tikai naudas nozīmē. Viņi ir garīgi kangari. Viņi zog nākotni. Viņi zog iespējas jaunajai paaudzei, kas grib strādāt, nevis lūgt atļauju. Viņi aizstāv pagātni, kurā valsts visu regulē, jo “tautai jāpasargā”. Un kamēr viņi pasargā, Bolt un citi spēlētāji vienkārši pārvieto resursus uz kaimiņvalstīm.

Kapitāls bēg no stulbuma ātrāk nekā no kara.

Tas nav tikai par mašīnām. Tas ir par mentalitāti. Latvija joprojām domā kā kolhozs: viss jāreģistrē, jāapzīmogo, jāapdrošina desmitreiz. Brīvība tiek uztverta kā haoss. Inovācija – kā drauds. Un kamēr Igaunija būvē e-valsti un Lietuva piesaista ārzemju investīcijas ar atvērtību, Latvija sēž un raksta jaunus noteikumus, kā aizliegt līzingu. Tā ir mazspēja nevis resursu, bet drosmes.

Filozofs Žans-Pols Sartrs teiktu, ka cilvēks ir notiesāts uz brīvību. Latvija izvēlas notiesāt sevi uz aizliegumiem. Un tad brīnās, kāpēc jaunie brauc prom, kāpēc ekonomika čīkst un kāpēc mēs vienmēr esam “gandrīz” – gandrīz attīstīti, gandrīz konkurētspējīgi, gandrīz Eiropa.

Pietiek ar šo teātri. Pietiek ar absurdu, kur līzings ir ļaunāks par tējkannu. 

Latvija, pamodies. Brīvība nav risks. Brīvība ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Un kamēr tu to aizliedz, tu neaizsargā tautu. Tu to nosmacē. Lēnām, ar zīmuli un ar noteikumiem. 

Un tas, draugi, ir īstais noziegums pret nākotni.