Manāmā valsts laupīšana. IPO.

Tas notiek klusi, civilizēti un pilnīgi legāli. Vairs nav vajadzīgs rupjš 90. gadu modelis, kad valsts aktīvus sadalīja draugiem vai ārzemniekiem ar acīmredzamu korupciju. Tagad ir jauna, glīta formula – IPO (Initial Public Offering). Valsts uzņēmumu pamazām izlaiž biržā, un kontrole pār svarīgām nozarēm pāriet privātās rokās, bet neviens nevar teikt, ka tas bija nelikumīgi.

Skatieties, kas notiek tieši tagad ar LAU Infra Grupu (agrāko Latvijas autoceļu uzturētāju). Vēl nesen tas bija 100 % valsts īpašums. Tagad valdība ar lepnumu runā par “nākamo soli uz IPO” – pirmo valsts kapitālsabiedrību biržā. Solās piesaistīt investīcijas, uzlabot efektivitāti un dot iespēju “ikvienam piedalīties”. Tieši tāpat kā pirms daudziem gadiem notika ar Latvijas Gāzi. No pilnīga valsts īpašuma tas pakāpeniski kļuva par pilnīgi privātu uzņēmumu, kuru šodien faktiski kontrolē Rietumu banka un tās partneri caur akcijām un vadības struktūrām.

Kā tas darbojas praksē? Ļoti vienkārši un skarbi efektīvi:

1. Sākumā valsts pārdod tikai nelielu daļu akciju (piemēram, 20–49 %). To sauc par “daļēju privatizāciju” vai “kapitāla piesaisti”. Sabiedrība tiek nomierināta: “Valsts saglabā kontroli.”

2. Pēc tam seko papildu emisijas vai akciju pārdošana. Katru reizi arguments ir viens: vajag naudu attīstībai, modernizācijai, investīcijām.

3. Kad privāto akcionāru īpatsvars pārsniedz 50 %, kontrole jau ir pie viņiem. Valsts pārstāvji padomē kļūst par minoritāti. Lēmumi par dividendēm, izmaksu samazināšanu un stratēģiju vairs netiek pieņemti tautas interesēs, bet investoru peļņas interesēs.

4. Beigās uzņēmums ir “pilnībā privāts”, bet process bija tik pakāpenisks, ka neviens nevarēja skaļi protestēt. Viss notika biržas noteikumos, ar starptautiskiem konsultantiem un “caurspīdīgu” procesu.

Rezultāts ir vienkāršs: valsts zaudē kontroli pār stratēģiskiem aktīviem – ceļiem, enerģiju, infrastruktūru. Tie vairs nav instruments tautas labklājībai, bet peļņas avots ārvalstu fondiem un bankām. Latvijas Gāze ir klasisks piemērs: no 100 % valsts rokās līdz situācijai, kur reālā vara ir Rietumu finanšu struktūrām. Tagad tas pats mehānisms tiek virzīts uz LAU Infra Grupu – ceļi, pa kuriem brauc ikviens Latvijas iedzīvotājs, drīz var kļūt par objektu, kurā galvenais ir nevis drošība un pieejamība, bet dividendes un akciju cena.

Kāpēc tas strādā tik labi? Jo tas ir nemanāms.

Cilvēki redz tikai virsrakstus: “Piesaistītas investīcijas”, “Uzlabota pārvaldība”, “Mēs ejam uz priekšu kā Rietumi”. Neviens neapzinās, ka valsts suverenitāte tiek izšķīdināta pa daļām. Kad privātais kapitāls pārņem kontroli, prioritātes mainās uzreiz: izmaksu optimizācija (lasiet – darbinieku samazināšana, tarifu celšana), fokuss uz īstermiņa peļņu, nevis ilgtermiņa tautas interesēm. Un ja kaut kas noiet greizi – atbilde vienmēr ir tā pati: “Tirgus tā nolēma.”

Tas ir mūsdienu privatizācijas mākslas darbs. Legāls, skaists no ārpuses, bet būtībā – valsts mugurkaula izņemšana bez asinīm. Vairs nav vajadzīgs revolūcijas vai tanki. Pietiek ar biržas zvanu, prospektu un pāris preses konferencēm.

Un kamēr mēs priecājamies par “modernizāciju”, svarīgākie uzņēmumi klusi pāriet citu rokās. Ceļi, enerģija, dzelzceļš – viss, kas uztur valsti dzīvu. Kad process būs pabeigts, atpakaļ vairs nebūs. Jo tirgus neļauj atņemt to, ko reiz pārdeva.

Tas nav tikai par LAU vai Latvijas Gāzi. Tas ir par to, kā valsts pamazām pārstāj piederēt sev. Un viss – pilnīgi legāli.