Ielidoja. Un visi noticēja.

Mēs taču zinām kā ražo ziņas. Nekas īsti nenotika. Neviens neredzēja. Nebija liesmu, nebija trokšņa, nebija liecinieku. Tikai attēls – uzplēsta konservu bundža, it kā kāds to būtu iznēsājis ar vienu precīzu sitienu. Un tomēr mediji eksplodēja. Sabiedrība satrūkās. “Drauds!” – kliedza virsraksti. “Mums uzbrūk!” – atkārtoja ekrāni. Cilvēki dalījās ar to pašu attēlu, it kā tas būtu pierādījums tam, ka pasaule atkal mainījās.

Cik trausla ir realitāte, ja to var aizstāt ar vienu foto.

Mēs dzīvojam laikmetā, kur ticība vairs neprasa pierādījumus. Pietiek ar pārliecinošu toni, atkārtošanu un kolektīvu sajūsmu. Meli kļūst spēcīgi nevis tāpēc, ka tie būtu gudri, bet tāpēc, ka tie ir pasniegti ar stingru pārliecību. Cilvēks, kurš šaubās, izklausās vājš. Cilvēks, kurš kliedz, izklausās pārliecinošs. Un bars dod priekšroku stipriem balsīm.

Režīmam – jebkuram režīmam – vajag spriedzi. Ne pārāk lielu, lai nesabruktu viss, bet pietiekamu, lai cilvēki nepaspētu pacelt galvas no ikdienas bailēm un dusmām. Kamēr tu dusmojies par ielidojušo “viņu”, tu neredzi, kā tev no kabatas izņem pēdējo. Kamēr tu dalies ar uzplēsto bundžu, tev aiz muguras nolemj par tavu nākotni, tavu naudu, tavu brīvību. Aizsegā no ārējā drauda var izzagt iekšējo mieru. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā vara pati.

Cilvēks grib ticēt.

Tas ir ērtāk nekā zināt. Zināšana prasa pūles – šaubīties, pārbaudīt, palikt vienam pret straumi. Ticība prasa tikai pievienoties. Un bars mīl, kad tam dod ienaidnieku. Tas apvieno. Tas dod jēgu. Pat ja ienaidnieks ir ēna. Pat ja drauds ir bundža.

Cik maz ir to, kas paliek ārpusē. Kas skatās uz histēriju un jautā: “Bet kur īsti ir pierādījumi?” Viņi netiek uzaicināti pie galda. Viņus sauc par naiviem, par nodevējiem, par tiem, kas “nesaprot situāciju”. Patiesībā viņi ir vienīgie, kas vēl spēj redzēt. Pārējie ir pārāk aizņemti ar sajūtām.

Mēs esam kļuvuši par savu pašu auditoriju. Mēs skatāmies uz teātri un domājam, ka tas ir dzīve. Un kad kāds norāda uz kulisēm, mēs dusmojamies uz viņu, nevis uz režisoru. Jo atzīt, ka mūs vada, nozīmē atzīt, ka esam vadāmi. Vājāki, nekā gribētos.

Varbūt īstais lidojums nav tas, ko neviens neredzēja. Varbūt īstais lidojums ir tas, kā mēs ik dienas lidojam prom no sevis – uz ērtām dusmām, uz gataviem stāstiem, uz kolektīvo apziņu, kas atbrīvo no personīgas atbildības. Un kamēr mēs tā lidojam, kāds cits ar pārliecinošu balsi turpina stāstīt, ko domāt nākamreiz.

Uzplēstā bundža paliek. Bet jautājums paliek dziļāks: cik reižu vēl mēs norīsim to pašu tukšo konservu, tikai tāpēc, ka tas bija skaļi iesaiņots? 

Un cik ilgi vēl mēs būsim gatavi ticēt, ka garša mutē ir no ienaidnieka, nevis no tā, kurš mums to pasniedza.