Ceļš uz pilnīgu privatizāciju maskēts ar “investoru” pasaciņām**
Atkal. Kārtējo reizi Latvijas valdība un valsts uzņēmumu vadība mums stāsta skaistus stāstus par “stratēģisko investoru” meklēšanu, bet patiesībā turpinās sistemātiska valsts mantas izsaimniekošana un nodošana privātās rokās. Šoreiz uzmanības centrā ir nacionālais aviācijas pārstāvis airBaltic – uzņēmums, kas pēc plāndēmijas mega afēras un dažādām krīzēm tika glābts uz nodokļu maksātāju rēķina, bet tagad pakāpeniski tiek iztirgots ārzemju kapitālam.
Pagājušajā vasarā Vācijas nacionālā aviokompānija Lufthansa kļuva par airBaltic akcionāru, iegūstot 10% akciju. Oficiālā retorika – “stiprināt pozīcijas”, “piesaistīt ekspertīzi”, “attīstīt maršrutus”. Patiesībā tas ir klasisks pirmais solis pretī pilnīgai privatizācijai. Pašlaik Latvijas valstij pieder 88,37% akciju, Lufthansa – 10%, Dānijas finanšu investora Larsa Tūsena uzņēmumam “Aircraft Leasing 1” – 1,62%, bet atlikušie 0,01% – “citiem”. Skaitļi izskatās nevainīgi, taču tendence ir skaidra: valsts daļa pakāpeniski dilst, bet ārvalstu spēlētāji iekārtojas arvien ērtāk.
Kāpēc tas ir skarbi? Tāpēc, ka airBaltic nav parasts uzņēmums. Tas ir stratēģisks aktīvs, kas nodrošina Latvijas savienojamību ar pasauli, īpaši reģionā, kur ģeopolitiskie riski nav abstrakcija. Kad valsts zaudē kontroli pār šādu uzņēmumu, lēmumi par maršrutiem, tarifiem, flotes attīstību un pat darba vietām tiks pieņemti nevis Rīgā, bet Frankfurtē vai Kopenhāgenā. “Investors” nekad nenāk ar dāvanām – viņš nāk pēc peļņas un ietekmes. Un nodokļu maksātāji, kas jau reiz glāba kompāniju, paliek malā.
Šī nav pirmā reize. Latvijas vēsturē esam redzējuši līdzīgus stāstus ar bankām, enerģētiku, ostām un citām valsts interesēm. Katru reizi skanēja tie paši vārdi: “efektivitāte”, “modernizācija”, “bez valsts naudas nevaram”. Rezultāts? Valsts zaudē kontroli, stratēģiskie aktīvi nonāk ārvalstu rokās, bet peļņa aizplūst prom. Tautas mantas izsaimniekošana turpinās, bet atbildīgie politiķi un amatpersonas turpina stāstīt, ka “cits ceļš nav bijis”.
Tagad airBaltic virzās uz to pašu taku. 10% Lufthansa rokās ir tikai iesākums. Nākamais solis būs jauni “investīciju raundi”, papildu akciju emisijas, argumenti par “kapitāla piesaisti” un beigās – loģisks fināls: valsts daļa noslīdēs zem 50%, tad zem 30%, līdz kādu dienu atmodīsimies un sapratīsim, ka nacionālais pārvadātājs vairs nav nacionāls. Tas viss notiks ar smaidu sejā un preses relīzēm par “veiksmīgu partnerību”.
Latvijas nodokļu maksātājam jāuzdod vienkāršs jautājums: kāpēc mēs vispirms glābjam uzņēmumu ar publiskiem līdzekļiem, bet pēc tam to lēnām atdodam privātajiem? Kur ir caurspīdīgums? Kur ir skaidra stratēģija, kas aizsargā valsts intereses, nevis tikai īstermiņa “investoru” vēlmes?
Kamēr valdība turpina šo maskēšanās spēli, iedzīvotājiem jābūt modriem. Valsts īpašums nav dāvana, ko var dalīt pa gabaliem svešiem spēlētājiem. airBaltic ir tikai viens piemērs. Ja tendence netiks apturēta, drīz vien varam zaudēt kontroli pār vēl citiem stratēģiskiem uzņēmumiem. Un tad vairs nebūs ko glābt – tikai sūdzēties par “globālo realitāti”.
Laiks beigt pasakas par “investoru meklēšanu” un sākt domāt par reālu valsts interešu aizsardzību. Pretējā gadījumā paliksim bez mantas un bez suverenitātes ekonomiskajā sfērā.
Komentāri