Vēlēšanas ir ilūzija

Matrix ilūzija. Jūs tikai skatāties teātri, kurā nekas nemainās.

Ievēroji, katru reizi, kad tuvojas vēlēšanas, viss pārvēršas par lielu, dārgu teātra izrādi. Partijas – tās ir tikai trupas, kas maina kostīmus. Kandidāti – aktieri, kas vakar sauca vienu, šodien otru, bet rīt atkal kaut ko trešo, lai tikai publika aplaudētu un atdotu savu balsi. Un jūs, skatītāji, sēžat zālē, cerot, ka šoreiz beidzot būs citādi.

Nekas fundamentāli nemainās

Pēc katras “lielās dienas” nāk rīts, un nekas fundamentāli nemainās. Tie paši vaļi turpina plūst, tie paši lobiji turpina diktēt noteikumus, tie paši cilvēki ar tādām pašām sejām un tādām pašām interesēm sēž krēslos – tikai citā krāsā. Vieni no “opozīcijas” pāriet “varā”, otri no “varas” uz “opozīciju”. Rotācija. Karuselis. Sistēmas teātris.

Tas ir klasiskais Matrix triks: tev dod ilūziju izvēles. Zils piliens vai sarkans? Labējie vai kreisie? Jaunie vai vecie? Populisti vai “profesionāļi”? Bet realitātē visi vadi ved uz vienu un to pašu centrālo serveri – uz sistēmu, kas rūpējas tikai par sevi. Tu vari balsot, cik gribi, vari dusmoties Twitterī un Facebookā, vari pat “mainīt vēsturi” ar savu krustiņu. Bet pēc tam viss turpinās tāpat kā iepriekš. Tikai ar jaunām sejas izteiksmēm un jauniem solījumiem, kurus neviens neplāno pildīt.

Kandidāti ir aktieri.

Viņi zina savas lomas. Viens spēlē “tautas balss”, otrs – “eiropeiskais liberālis”, trešais – “stingrais konservatīvais”, ceturtais – “anti-sistēmas dumpinieks”. Viņi runā to, ko publika grib dzirdēt savā burbulī. Socioloģiskie pētījumi, fokusgrupas, vārdu mākslinieki – viss kalpo, lai izklausītos īsti. Bet aizkulisēs viņi visi ēd no vienas bļodas. Pēc vēlēšanām koalīcijas tiek slēgtas, amati sadalīti, un “neieciešamie kompromisi” kļūst par attaisnojumu, kāpēc atkal nekas nav izdarīts.

Tu esi statistists šajā izrādē.

Un tu? Tu esi statistists šajā izrādē. Tev ļauj justies svarīgam reizi četros gados. Tev ļauj dusmoties uz “veco sistēmu” un cerēt uz “jaunajiem spēkiem”. Bet jaunais spēks pēc pāris gadiem kļūst par veco. Un cikls turpinās.

Nekas nemainās, jo sistēma to arī nav paredzējusi mainīt.

Vēlēšanas nav instruments pārmaiņām. Tās ir drošības vārsts. Tās ir veids, kā ļaut tautai izlādēt dusmas, neapdraudot īsto varas struktūru. Kā glīti iesaiņota ilūzija, ka “demokrātija darbojas”. Bet īstā vara atrodas ārpus balsošanas kabīnēm – bankās, korporācijās, birokrātiskajās iestādēs, starptautiskajās organizācijās un to cilvēkos, kuri nekad nestāv uz skatuves.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds aktieris ar nopietnu seju stāstīs tev par “lielajām pārmaiņām”, “tautas gribu” vai “beidzot godīgiem politikiem”, atceries: tu skaties teātri. Dārgu, cinisku, labi režisētu teātri. Un tu tajā neesi galvenais varonis.

Pamosties nav viegli. 

Bet tas ir vienīgais veids, kā pārtraukt būt muļķim šajā izrādē. Vēlēšanas nemainīs sistēmu. Tikai tu pats vari izlemt, vai turpināt skatīties šo muļķību vai sākt dzīvot ārpus Matrix.