Bieži sākas ar soli atpakaļ
Dažreiz es stāvu ceļa vidū un saprotu, ka tas, ko mēs saucam par progresu, nav taisna līnija, kas stiepjas uz priekšu kā ideāla šoseja. Tas ir līkumains takas posms, kur katrs solis uz priekšu reizēm prasa vispirms atkāpties. Un tieši tajā brīdī, kad šķiet, ka esmu zaudējis laiku, es patiesībā mācos visvairāk.
Ceļš reti kad ir tukšs.
Tas ir pilns akmeņiem. Daži ir mazi, gandrīz nemanāmi – tie tikai piespiež mani palēnināt gaitu. Citi ir milzīgi, necaurejami, kā sienas, kas stāv manā priekšā un liek apstāties. Tad es atkāpjos. Ne tāpēc, ka esmu vājš, bet tāpēc, ka man vajag elpu. Vajag saņemt spēkus. Vajag paskatīties uz šķērsli no cita leņķa. Atkāpšanās nav sakāve – tā ir pārgrupēšanās. Tā ir iespēja redzēt to, ko no tuva attāluma neredzēju: ka akmens nav neizbraucams šķērslis, bet gan mācība par pacietību, par radošumu, par pazemību.
Reizēm es apeju. Garāku ceļu, kas sākumā šķiet zaudējums. Bet tieši tur, sānu takā, es satieku cilvēkus, idejas, sajūtas, kuras taisnajā ceļā nekad nebūtu sastapis. Reizēm es kāpju pāri – rokās un ceļos, ar sasistiem plaukstām un nogurušu muguru. Tas sāp, bet dod spēku, ko nekad neaizmirstu. Un reizēm... jā, reizēm es lienu pa apakšu. Pa šaurām spraugām, kurās ego nespēj izspraukties. Pa logiem, kurus neviens nebija paredzējis kā oficiālu ieeju. Tie ir brīži, kad es jūtos visneaizsargātākais, bet arī visdzīvākais.
Apstāšanās ir skolotāji
Visi šie soļi – atkāpšanās, apiešana, kāpšana, iešana – nav tikai fiziski manevri. Tie ir skolotāji. Klusi, neuzkrītoši, reizēm skarbi. Akmeņi nerunā, bet māca. Viņi māca, ka dzīve nav maratons taisnā līnijā, bet gan dejas ar šķēršļiem. Ka īsta gudrība nerodas tikai no uzvarām, bet no tiem mirkļiem, kad tev liekas, ka esi atgriezies sākuma punktā. Tieši tad tu saproti, cik tālu patiesībā esi ticis.
Bailes ir inde
Esmu mācījies, ka bailes no atkāpšanās bieži ir lielākais šķērslis. Mēs gribam iet tikai uz priekšu, jo sabiedrība mums stāsta, ka tas ir vienīgais virziens, kas skaitās. Bet dzīve ir gudrāka. Tā zina, ka īsta attīstība notiek spirālē – tu atgriezies pie līdzīgām vietām, bet citā līmenī, ar citu izpratni.
Ieteikums
Nākamreiz, kad sajutīsiet, ka dzīve spiež jūs atkāpties, nepretojieties tam ar visu spēku.
Apstājies. Ieelpo
Paskatieties uz akmeni kā uz vecu skolotāju, kurš atnācis ar dāvanu. Pajautājiet sev: ko šī situācija man māca? Kādu jaunu ceļu tā atver? Un tad – soli pa solim, pa logu vai pa apakšu, bet ar atvērtu sirdi – virzieties tālāk. Jo īstais progress nav tas, cik ātri tu sasniedz mērķi, bet cik dziļi tu esi mainījies pa ceļam.
Un tās mainīšanās notiek visbiežāk tieši tad, kad šķiet, ka esi spiests iet atpakaļ. #255
Komentāri