Atkal. Vēlreiz. Un vēlreiz. Valsts “svarīgā” IT infrastruktūra — tā, kas glabā mūsu datus, mūsu identitātes, mūsu digitālās ādas — atkal saņēmusi “nelielu” apmeklējumu. Iebrucēji ienāca, paņēma to, ko gribēja, un aizgāja. Privātie dati? Nu… daži. Bet viss ir kārtībā. Sistēma strādā. Neviens ne par ko neatbild.
Cik skaisti tas skan. Kā mediķis, kas pēc operācijas paziņo: “Pacients joprojām elpo. Operācija bija veiksmīga.” Tikai šoreiz pacients esam mēs, un operācija notika bez mūsu piekrišanas, bez anestēzijas un ar skalpeli, ko turēja kāds otrā ekrāna pusē.
Filozofiski raugoties, mēs esam nonākuši pie jaunas sociālā līguma versijas. Valsts saka: “Mēs tevi sargāsim.” Realitāte atbild: “Mēs tevi reģistrēsim, un, ja kāds to reģistru nozags, mēs teiksim, ka sistēma joprojām strādā.” Atbildība ir kļuvusi par luksuspreci, ko neviens vairs nevar atļauties. Tā ir kļuvusi tik reta, ka, kad kāds mēģina to pieminēt, telpā iestājas neērts klusums, it kā būtu izteikts nepieklājīgs joks.
Sistēma strādā. Jā. Kā pulkstenis, kuram nozagti rādītāji (vai: rādītājs), bet mehānisms joprojām tikšķ. Kā namiņš, kuram nozagti logi un durvis, bet jumts joprojām turas. Kā valsts, kurai nozagti iedzīvotāju dati, bet birokrātija joprojām ģenerē paziņojumus par “incidenta izmeklēšanu”.
Un mēs? Mēs esam pieraduši. Kā suns, kas vairs nereaģē uz sitienu, jo zina, ka nākamais būs tāds pats. Katru reizi mums saka: “Tas bija neliels [incidents]. Dati nav kritiski. Sistēma nav kompromitēta.” Un mēs piekrītam, jo pretējā gadījumā nāktos atzīt, ka drošība ir bijusi ilūzija jau no paša sākuma. Ka “kritiskā infrastruktūra” ir bijusi tikai skaists nosaukums sistēmai, kurai prioritāte ir ērtība, nevis aizsardzība, un atbildība — tikai tad, kad televizora kameras jau ir izslēgtas.
Varbūt tā ir jaunā filozofija: drošība nav stāvoklis, bet process. Process, kurā mēs katru reizi zaudējam nedaudz privātuma, nedaudz uzticības, nedaudz cieņas pret sevi kā pret cilvēkiem, kuriem pieder kaut kas. Un process turpinās, jo sistēma strādā. Un, kamēr sistēma strādā, nevienam nav jāmirst. Tikai mūsu dati. Un mūsu ilūzija, ka kāds par to atbildēs.
Bet viss ir kārtībā.
Sistēma strādā.
Neviens ne par ko neatbild.
Un rīt būs jauna diena. Un, iespējams, jauns incidents. Un atkal viss būs kārtībā.
Filozofiski raugoties, mēs esam nonākuši pie jaunas sociālā līguma versijas. Valsts saka: “Mēs tevi sargāsim.” Realitāte atbild: “Mēs tevi reģistrēsim, un, ja kāds to reģistru nozags, mēs teiksim, ka sistēma joprojām strādā.” Atbildība ir kļuvusi par luksuspreci, ko neviens vairs nevar atļauties. Tā ir kļuvusi tik reta, ka, kad kāds mēģina to pieminēt, telpā iestājas neērts klusums, it kā būtu izteikts nepieklājīgs joks.
Sistēma strādā. Jā. Kā pulkstenis, kuram nozagti rādītāji (vai: rādītājs), bet mehānisms joprojām tikšķ. Kā namiņš, kuram nozagti logi un durvis, bet jumts joprojām turas. Kā valsts, kurai nozagti iedzīvotāju dati, bet birokrātija joprojām ģenerē paziņojumus par “incidenta izmeklēšanu”.
Un mēs? Mēs esam pieraduši. Kā suns, kas vairs nereaģē uz sitienu, jo zina, ka nākamais būs tāds pats. Katru reizi mums saka: “Tas bija neliels [incidents]. Dati nav kritiski. Sistēma nav kompromitēta.” Un mēs piekrītam, jo pretējā gadījumā nāktos atzīt, ka drošība ir bijusi ilūzija jau no paša sākuma. Ka “kritiskā infrastruktūra” ir bijusi tikai skaists nosaukums sistēmai, kurai prioritāte ir ērtība, nevis aizsardzība, un atbildība — tikai tad, kad televizora kameras jau ir izslēgtas.
Varbūt tā ir jaunā filozofija: drošība nav stāvoklis, bet process. Process, kurā mēs katru reizi zaudējam nedaudz privātuma, nedaudz uzticības, nedaudz cieņas pret sevi kā pret cilvēkiem, kuriem pieder kaut kas. Un process turpinās, jo sistēma strādā. Un, kamēr sistēma strādā, nevienam nav jāmirst. Tikai mūsu dati. Un mūsu ilūzija, ka kāds par to atbildēs.
Bet viss ir kārtībā.
Sistēma strādā.
Neviens ne par ko neatbild.
Un rīt būs jauna diena. Un, iespējams, jauns incidents. Un atkal viss būs kārtībā.
Komentāri